Durka racing trešais posms noslēdzies

Teksts: Uldis Ķirsis
Foto: Jānis Kamars
Datums: 06.08.2006.
Rubrika: Sports

Aizvadītas 2006. gada pēc kārtas trešās Durka racing sacensības. Sacensības noritēja draudzīgā gaisotnē pie labiem laika apstākļiem. Kopā sacensībās piedalījās 25 braucēji, pāris no tiem pieredzēja arī kritienus, bet lai labāk izprastu šo sacensību garu, starp visiem braucējiem ierindojās arī Motožurnāla pārstāvis.

Turpmāk rakstā rakstīšu pirmajā personā, jo sacensībās es, Uldis Ķirsis (starta Nr. 77), piedalījos personīgi. Par šiem notikumiem un sacensību rezultātiem esmu gatavs ar jums padalīties sīkāk.

Lai arī sākotnējais mērķis bija aizbraukt uz trasi, pazvilnēt saulītē un uzbildēt kādu atraktīvu bildi, šis mērķis bija viegli ietekmējams, ko arī Aivars (starta Nr. 22) sekmīgi izdarīja. Nekas cits neatlika kā piereģistrēties, patrenēties, uzpirkt pretiniekus. Dalības maksa, lai piedalītos šajās sacensībās, ir desmit lati.

Kamēr lielākā daļa sacensību dalībnieku riņķoja pa trasi, braucējs vārdā Ramirez veiksmīgi veica pirmo kritienu. Veiksmīgi tādā ziņā, ka tas bija gan acij tīkams, gan bez traumām. Spēcīgi sasitumi un mocim nolauzts kāpslis automātiski samazināja dalībnieku skaitu. Kad sapratām, ka jaunietis būs dzīvotājs, treniņu turpinājām, bet man personīgi vairs negāja kā pirms tam. Galvā bija iesēdies kaut kāds slēdzis, kas neļāva pat normāli sasvērt spēkratu. Noriņķoju vēl kādus trīs apļus un jau mazliet psiholoģiskā barjera bija pārvarēta, tāpēc stājos malā un gaidīju kvalifikāciju.

Kvalifikācijas laikā notiek otrs kritiens, šoreiz to veiksmīgi veic Garais Gača. Arī iepriekšējās sacīkstēs viņš krita tieši tajā pašā līkumā, tikai toreiz tika braukts pretējā virzienā. Laikam liktenīgs līkums. Neskatoties uz to, ka kritiens notiek gandrīz pirms manis, šoreiz nekāda trauma manā galvā vairs neattīstās, un es turpinu riņķot pa trasi.

Pirmo reiz uzzināju savu laiku, cik ilgā laikā sanāk izbraukt trasi: 42.4 sekundes. Labākais laiks bija 33 sekundes, bet pārējiem šie rezultāti iekļāvās tieši šajā intervālā. Sāku meklēt problēmu, kāpēc tā – mocim nav jaudas, sliktas riepas utt.. Citur gan problēmas neredzu, jo braucējs es esmu baigi labais.

Pirmajā braucienā starts nebija zemē metams. No pēdējās vietas izvirzījos priekšpēdējā. Diemžēl nesagatavošanās sacensībām liek par sevi manīt – beidzās benzīns. Kamēr pārslēdzos uz rezervi, esmu atkal pēdējais. Tomēr neesmu nekāds mīkstmiesis, pamatīgi pacīnījos ar braucējiem, kas mani apdzina pa apli...

No pirmā brauciena uz finālu izvirzās Kaspars Sīlis, Guntars Borovskis, Osvalds Azarenko, Pauls Ozols, Artis Ozols, Jānis Lācis.

Otrs brauciens netika piefiksēts, jo pa to laiku es traucos uz tuvāko benzīntanku, un priekšā bija vēl cerību brauciens. No otrā brauciena uz finālu tiek: Juris Kirstens, Gatis Caune, Ģirts Bērziņš, Artūrs Irbe, Aivars Vilnītis.

Cerību brauciens tiek sākts ar lielu triecienu – no pēdējās rindas es izšaujos priekšā daļai braucēju un brīdi pat noturos ceturtajā vietā. Tomēr, kad startā iegūtais strauji tiek kompensēts aizmugurē braucošiem, konstatēju lielāko kļūmi savā sportista karjerā – neesmu aiztaisījis aizsargķiveres stiklu. Vājā aierodinamika atspiež mani priekšpēdējā vietā. Šajā pozīcijā arī lepni finišēju.

No cerību brauciena uz finālu tiek Atis Dubavs un Daivis Škapars.

Fināls. Brauciens sākas ar kritienu. Šķiet, tas ir Kaspars Sīlis, tomēr viņš pieceļas un turpina braucienu. Interesanta cīņa notiek starp braucējiem vidusdaļā. Sacensības ir ļoti skatāmas, un 20 apļi paiet vienā acu mirklī.

Uz goda pjedestāla kāpj Gatis Caune, Pauls Ozols un Ali Jansons. Līst šampanieša lietus. Visi ir laimīgi, izņemot mani – nav laika – jāstrādā un jābildē uzvarētāji.