Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

HONDA CB1 – pirmās asinis un 30 000 km

Teksts: Junona
Foto: Skrapcis
Datums: 16.02.2007.
Rubrika: Sievietēm

Kā jau vēstīju iepriekšējā nodaļā, pirmais rudens man itin jautri pagāja Jawas sedlos,- vienlaicīgi domās nopietni briedu kādam nopietnākam braucamajam. Idejas bija dažādas, un beigu beigās izvēlējos Suzuki Bandit 400: noskatīju vienā no Rīgas motoveikaliem un nospriedu, ka šis būs itin piemērots otrais agregāts. Pasludināju Jawu uz pārdošanu, un pavasarī tā "aizgāja": un iedomājieties, uz kurieni – pie viena no saviem kādreizējiem saimniekiem,- puisis uzreiz atpazina savu bijušo pēc sarkanajiem spoguļiem un citām pazīmēm.

Honda CB1

Bet es jau biju sagrabinājusi tieši vienu štuku latu un devos pakaļ savam Banditam, taču acīmredzot tas nevēlējās būt mans braucamais, jo spītīgi negribēja "lekt" arī pēc vairākkārtējas karburatoru iztīrīšanas un dažādām citām izdarībām, kas tika veiktas turpat veikala servisā. Kad nācu pēc Bandita trešo reizi cerībā, ka šamējais beidzot būs braukšanas kārtībā, manas cerības uz to sabruka, jo Bandits NELECA, toties tas viss vainagojās ar 1991.gada HONDA CB1, ko jau acīmredzami stresaini kļuvušie veikala darbinieki man piedāvāja Bandita vietā par tādu pašu cenu, lai gan attiecīgā Honda tobrīd kotējās mazliet augstāk.

Izbraucu līkumu. Pēc Jawas likās briesmīgi savādi: jaudīgs motocikls. Tumši zilā krāsā, ar dažiem rūsas pleķīšiem uz bākas, diezgan padilušu priekšējo riepu, tomēr – baisi labs. Ņēmu ciet un tai pašā vakarā braucu uz Vanagu krogu laistīt.

Kamēr laistīju, sāka snigt sniegs, jo bija pats aprīļa sākums. Beigu beigās dabūju vilkties ar savu jaunieguvumu atpakaļ uz mājām ar aptuveni 30 km/h.

Nu varēja uzskatīt, ka mana motobraukšanas karjera tagad ir sākusies pa īstam. Tā ka Tukumā man bija draudzīgi cilvēki, aerogrāfijas speciālisti, tad tika nolemts Hondu uzfrišināt, piešķirot tai liesmotu izskatu. Lai gan šādas lietas vairāk asociējas ar čoperiem, darbs tika veikts godam, un Honda nepavisam neizskatījās piedauzīgi...Gluži otrādi – arī kāds mans draugs safanojās par liesmām un lika nomālēt savu moci (arī Hondu) pēc līdzīgas šnites.

Atdzinu Hondu – svaigi krāsotu un nopucētu - no Tukuma. Bet prieki bija īsi, jo nākamajā dienā, pavasara saulei spoži spīdot, braucu uz Imantu. Tie, kas šad tad ir bijuši Imantā, droši vien zina Anniņmuižas bulvāra un Kleistu ielas krustojumu. Šajā vietā ielai ir sadalošā josla un tūlīt aiz krustojuma – gājēju pāreja. Droši močīju pa Anniņmuižas bulvāri, bet krustojumā stāvēja buss un gaidīja, lai nogrieztos pa kreisi. Nav grūti iedomāties, ka to, kas atrodas aiz busa uz sadalošās joslas, saredzēt nevarēja. Kad izbraucu no busa aizsega, pēkšņi ieraudzīju, ka uz gājēju pārejas metās bērns, un, lai neuzbrauktu viņam virsū, instinktīvi griezu stūri pa labi un reizē arī bremzēju...

Ar vienu vārdu sakot, pieredzējušiem motobraucējiem skaidrs, ko šis manevrs nozīmē...

Tātad... instinktīvi griezu stūri pa labi un arī bremzēju...

Un Hondele aizšļūca, asfaltu rīvēdama, bet es apmetu kādus trīs kūleņus, sajūtot, kā mana ķivere atsitas pret zemi. Momentā lecu kājās un skrēju pie motocikla šausmās lūkot nodarīto skādi...Kad to novērtēju – pilnībā norīvētu bāku, plastmasu zem sēdekļa un izpūtēju, kā arī izārdīto sajūga hēbeli un nolauzto pagrieziena rādītāju, pēkšņi iedomājos par bērnu. Bērns, kas izrādījās aptuveni astoņgadīga meitene, stāvēja ielas malā, un ap viņu pulcējās kādi desmit cilvēki. Pēkšņi nezin no kurienes, bākuguņus mētājot, parādījās ātrie. Dakteri ieveda meiteni mašīnā, un medmāsa apjautājās, vai MAN nekas nesāpot. Protams, ka man nekas nesāpēja, jo domāju par sadauzīto motociklu, tādēļ neko citu nejutu... Ātrie aizjoņoja, kāds no bērna radiniekiem man piedraudēja ar tiesu darbiem, un tā nu es tur paliku, gaidot Ceļu policiju. Salasīju sava nabaga mocīša lauskas, sēdēju uz apskādētā zirga un nezināju, kas notiks tālāk. Atbraucot viņi vien noskaidroja lietas apstākļus...

Nedēļu nostaigāju ne dzīva, ne mirusi. Par laimi, bērnam skādes nebija tikpat kā nekādas, tātad rūtiņas mani negaidīja.

Viss beidzās ar to, ka sezonas atklāšanā atkal sēdēju savaa CB1 zirga mugurā. Nu sezona varēja sākties. Sākumā braucu īpaši uzmanīgi, jo sapņos vēl aizvien rādījās murgi par pirmo crash, bet ar laiku atmiņas izbālēja, un sezonu beidzu...ar vēl vienu crash. Šoriez tiešām nezinu, ko vainot – sevi, motociklu vai karsto asfaltu. Varbūt vēl kādam ir līdzīgi gadījies. Proti, Trijādības un Raņķa dambja krustojumā nogriežoties, piedevu gāzi, mocim mētājot pakaļu un gar zemi biju. Visai muļķīgi sanāca. Un atkal: savērpti štoki, mocis – busā, un sezona - kaput. Piedevām - pirmās asinis no pamatīgi aprīvētām delnām un saplēstas džinsu bikses.

Neskatoties ne uz ko, nākamo sezonu atsāku apņēmības pilna vairs nekrašot ar savu divkārt cietušo CB1, jo sapratu – ja atmetīšu motobraukšanai ar roku šo divu neveiksmju dēļ, nekad vairs neuzsēdīšos uz motocikla. Izdevās – savu otro sezonu nobraucu godīgi un bez avārijām, ja neņem vērā nolauztus spoguļus, pateicoties zemē iegrimušai ???pekai" (tā gan, jāteic, bija kā adata, pat mīkstākā asfaltā grima iekšā, tāpēc vienmēr nācās vadāt līdzi mazītiņu dēlīti, uz kā ???atstutēties" ). Neizlaižot gandrīz nevienu motobraucēju rīkoto pasākumu, pa Laviju novālēju ap 30000 kilometru.

Pienāca rudens, un es nolēmu šķirties no sava CB1, lai pievērstos kam jaunam. Zināju, ka tas noteikti būs baiks, bet par to sekos cits stāsts.

Honda toruden aizbrauca uz Saldu, bet ticiet vai ne: pagājušajā vasarā šī Honda atkal parādījās manā redzeslokā - liesmainais mocis tika vairākas reizes manīts tepat stāvvietā pie manām mājām. Veca mīla nerūsēs.

Nākamo sezonu uzsāku ar YAMAHA FZR 600!

*****
5

Komentāri

dpmn @ 04:26 10.04.2007.
"...tāpēc vienmēr nācās vadāt līdzi mazītiņu dēlīti"
diegan praktiska lieta, var arī kādam konkurentam spieķos ielikt :)

Dasse @ 08:30 16.02.2007.
Dikti labs raksts, Junonai nesatricināma apņēmība un mērķi! Super!

Ance @ 02:38 16.02.2007.
Tiešām interesanti, malacis Tu esi :)

Jun @ 07:28 09.02.2007.
Turpinaajums sekos...

marodieris @ 09:01 08.02.2007.
Vēl arī turpinājums nenāktu par skādi... :D

m77 @ 04:17 08.02.2007.
Gaidam turpinaajumu :) Vairaak vajadzeetu shaadus staastus - ljoti interesanti palasiit ;)

students @ 03:38 08.02.2007.
jā, autobusus vajadzēja taisīt no stikla, nu galīgi aiz viņiem nekā nevar redzēt... :(

sik @ 01:44 08.02.2007.
Nevar buut, ka tas bija viss staasts par hondu? Staasti, staasti... :)

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss