Trakajiem pieder motošosejas blakusvāģi

Teksts: Uldis Ķirsis
Foto: Pia, Uldis Ķirsis
Datums: 17.09.2006.
Rubrika: Ekstrēmi

Kad maija beigās Biķernieku trasē notika motošosejas sezonas atklāšana, manu uzmanību piesaistīja blakusvāģu klase. Pēc sacensībām iepazinos ar Markku Artiola no Somijas, kas arī piedalījās šajās sacensībās. Pārmijuši pāris vārdus par viņa tehniku, Markku pieklājības pēc aicina mani uz Somiju veikt testa braucienus. Es pieklājības pēc arī piekrītu, bet neviens vēl nevar iedomāties, ka pieklājības pēc arī aizbraukšu.

Pēc pāris mēnešiem jau stāvu uz prāmja, kas pārcels mani no Tallinas uz Helsinkiem. Pēc tam man tikai jāveic nieka 130 kilometri ar savu moci, lai nokļūtu līdz Kouvolai, kur dzīvo pats Markku Artiola.

Markku Artiola

Pats Markku ar šosejas blakusvāģiem aizraujas no 1982. gada. Pa šo laiku ir bijušas gan daudz uzvaru, gan sāpīgu zaudējumu. Šogad viņš ieguva Somijas čempiona titulu, taču bijuši arī zaudējumi,- viens no lielākajiem - 1989. gadā, kad viņš avarēja ar savu blakusvāģi, un pēc šīs avārijas spēj pārvietoties tikai ratiņkrēslā.

Neskatoties uz šo skumjo faktu, Markku Artiola turpina savas iesāktās sportista gaitas. Tāpēc viņam ir pārbūvēts motocikls, kas ļauj veikt tā vadību tikai ar roku palīdzību.

Pasaulē ir aptuveni 10 personu, kas izgatavo šādus motociklus, un Markku ir viens no viņiem. Puse no viņa mājas platības aizņem garāža, kurā atrodas divi viņa būvēti moči. Ar vienu no tiem brauc viņs pats, bet ar otru - jaunie komandas pārstāvji: Jussi Juola un Aki Aalto.

Pirms brauciena uz Somiju, Markku uzstādīja vienu noteikumu: ja es trasē būšu ātrāks par viņu, tad man no viņa būs jāpērk viņa motocikls. Vakarā, kad ar viņu sarunājamies, mēģinu noskaidrot, no cik lielas naudas summas man būs jāšķiras, ja es paveikšu neiespējamo. Kā izrādās, tas man izmaksātu 15000 euro, turklāt cenā nav iekļauts motors. Pie sevis nodomāju, ka būs jābrauc lēnām.

Uz trasi

Nākošajā dienā ceļamies agrāk, lai varētu braukt uz trasi. Tā atrodas apmēram 170 kilometru attālumā no Markku mājām. Moči jau iepriekšējā vakarā tika salādēti autobusā. Atliek tur vēl tikai ielādēt sviestmaizes un pašiem sevi, lai varētu doties uz trasi. Tā ka braucam ar lielu autobusu, un atļautais braukšanas ātrums Somijā ārpus apdzīvotām vietām ir 80 km/h, tad brauciens uz vienu pusi aizņem aptuveni trīs stundas. Sākumā visi tādi miegaini, bet, tuvojoties trasei, rodas lielāka jautrība. Markku saka, ka lielāku jautrību man sniegtu somu valodas apgūšana. Tā nemaz neesot tika grūta, jo pat viņš to esot iemācījies...

Trase atrodas nomaļā vietā, tomēr braucēji ir saradušies pietiekoši lielā skaitā. Ik pēc pāris minūtēm atbrauc vēl kāds treileris ar močiem vai mašīnām. Šī iemesla dēļ braucēji tiek sadalīti četrās grupās. Ik pēc 15 minūtēm uz trasi brauc nākošā grupa. Mūs saliek kopā ar mašīnām, jo esam tikai divas ekipāžas.

Uz moča - kā kantētājs

Pirms došanās uz trasi saņemu apmēram divu minūšu instruktāžu, kā pareizi kustēties uz šīs mazās platformas, ko sauc par blakus vāģi. Galvenais nosacījums – kreisajai rokai vienmēr ir jāturas pie roktura. Otrs nosacījums – vismaz vienam ceļgalam jābūt uz grīdas. Teorētiski viss likās skaidrs, bet praktiski tik maza platforma un tik stīvs cilvēks, kā es, likās nesavienojamas lietas. Vienīgais mierinājums – ja nevar vairs izturēt, tad stūrmanim jāuzsit pa muguru.

Kamēr es vēl šaubījos un domās mēģināju atkārtot kustības, tikmēr jau bija pienācis laiks doties uz trasi. Pirmajā braucienā, kad nebiju vēl paspējis iegaumēt trasi, es darīju visu pretēji norādījumiem. Rokas mainīju, kā pagadījās, nezināju, kur likt kājas, un pie katra mazākā līkumiņa mēģināju veikt mākslas vingrotāja cienīgus paraugdemonstrējumus. Satraukuma pilnās 20 minūtes pagāja ļoti ātri. Satraukums, ka no lielā ātruma un vēl lielākajām bailēm es varētu piečurāt bikses, tika kliedēts, jo viss šķidrums, kas varēja izdalīties, bija izdalījies sviedru formā. Jutos stipri piekusis. Pieļāvu domu nākošo braucienu izlaist, lai varētu atgūt spēkus.

Biju izdzēris litru ūdens un sapratu, ka šādu izdevību nedrīkst laist garām, tādēļ arī otrajā braucienā ir jāpiedalās. Pirms brauciena tiek norādīts uz lielākajām kļūdām, ko pieļāvu iepriekšējā reizē, un braucam uz trasi. Šajā reizē, protams, būs jābrauc ātrāk, par ko man tikai prieks, jo tas nozīmē, ka otrs cilvēks man uzticas. Trasē sokas labāk,- sāku izjust līkumus un moci, dēļ kā kļuva mazliet vieglāk. Pašpārliecības deva ļāva arī izjust, kā ir, kad dibens atsitas pret zemi, veicot kreiso līkumu.

Pēc otrā brauciena vēl viens interesants norādījums – uz trasi man nevajag skatīties, jo izbāžot galvu no kulbas, rodas lielāka gaisa pretestība. Veicot kreiso pagriezienu, galvu vajagot iebāzt starp kājām, it kā veicot sev minetu. Tajā brīdī par seksu domāt, protams, nebija vaļas, tāpēc šīs kustības nemaz necentos atdarināt.

Trešajā braucienā man nomainījās vadītājs. Pie stūres sēdās jaunais komandas biedrs Jussi. Viņa braukšanas stils stipri atšķīrās no Markku stila, kas bija stipri agresīvāks. Pirmajā aplī biju tuvu tam, lai izkristu no moča, tomēr apziņa, ka dēļ manas kļūdas cietīs arī citi, lika noturēties pie roktura un turpināt ceļu. Pēc neveiklā gājiena biju atkal kļuvis mazliet tramīgāks, tādēļ tika pieļautas kļūdas – kājas tika izvirzītas no kulbas uz āru, un pirkstgali sāka strīķēties gar asfaltu, bet, veicot labo pagriezienu, roka vispirms skāra asfaltu un tikai pēc tam - moci, aiz kura pieturēties.

Uz moča - kā vadītājs

Līdz treniņbrauciena beigām ir palikuši divi braucieni, ko es varēšu veikt, braucot pie stūres. Tomēr šī ideja manī arī raisa bažas, jo lielākais šoks rodas no tā, ka visiem močiem bremzes ir jāspiež ar labo roku, sajūgs – ar kreiso, bet uz šī ir pretēji. Ātrumi jāpārslēdz ar roku, bet kājas var mierīgi atpūsties, kaut gan pēdas vajadzēja izstiept, lai tās nerīvētos pret zemi. Spriedzi uzturēja arī lietus, kas sāka līt tieši pirms mana izbrauciena. Riepas tiek nomainītas pret citām, kas paredzētas slapjam laikam.

Uzsākot braukt, mocis pamanās noslāpt. Aki, kas tup kulbā, palīdz iedarbināt. Uz trases par noslāpšanu īpaši nav jāraizējas, jo apstāties nav nepieciešams. Vienīgi lietus, kas pirms tam uzlija, ātri beidzās, un trase ir nožuvusi. Ar uzliktajām riepām, kas paredzētas lielākai saķerei uz slapja asfalta, var panākt tikai pretēju efektu – uz sausa asfalta tās sāk slīdēt. Tomēr šo defektu uztveru kā efektu un, izbraucot no līkumiem, pāris reizes sanāk izslīdēt ar pakaļējo riepu. Bremzējot mocis mazliet tiek samests uz labo pusi, kas mazliet apgrūtina precīzu braukšanu. Pirmais brauciena mērķis ir izpildīts – sapratu, kā to kontrolēt, un sāku jau izjust.

Pirms otra brauciena iepriekšējās riepas tiek nomainītas pret sausa laika riepām, un varam atkal braukt. Šoreiz par kantētāju man ieliek citu cilvēku, kas ar šo sporta veidu nav uz tu. Tomēr tas ātrumu nemazina, un esmu pat mazliet piemirsis nosacījumu – ja esmu ātrāks, man jāpērk mocis. Mēģinu braukt pēc iespējas ātrāk, kaut gan tas ir grūti izdarāms, jo ir grūti satvert gāzes rokturi tā, lai varētu to uzdot līdz galam vai samazināt līdz minimumam. Aki šo garo gāzes intervālu nodefinēja tā: sievietēm. Mēģinot šo gāzes rokturi satvert pēc iespējas ērtāk, kreisajos pagriezienos ar roku var ļoti labi sataustīt priekšējo ratu. Tikai cimdi paglāba no lielākām traumām.

Šādi eksperimentējot, vienā līkumā tomēr iebraucām pa ātru, un moci sameta šķērsām; mēģinājumi labot esošo situāciju arī izgāzās, un mēs ar biedru ieslīdējām zālē. Moci pārklāja putekļu mākonis, tomēr redzot, ka gan mocis, gan komandas biedrs ir gatavi braukt tālāk, mēs turpinājām riņķot pa trasi. Ik pa laikam tomēr jutu, ka kantētājs nervozi sit man pa muguru, kas nozīmē, ka jāsamazina ātrums. Mēģināju būt gan tolerants, gan smuki izbraukt kādu apli, tomēr atrast kompromisu bija ļoti grūti, tāpēc ik pa laikam mugurā jutu piesitienus no kantētāja puses.

Ja šī būtu pasaka, tad es varētu teikt, ka tā viņi laimīgi riņķoja vēl šobrīd, ja vien nebija miruši. Tomēr realitāte ir tāda, ka arī trase tiek slēgta, un mums vajadzēja atgriezties mājās. Jau tobrīd jutu, ka esmu noguris, un mani rotā zilumi uz visām ķermeņa daļām. Tomēr padarīta darba sajūta un gandarījums bija liels, kas lika noprast, ka labprāt uz šāda spridzekļa uzkāptu vēl kādu reizi. Starp citu, ja kāds uzsāktu šādu sporta veidu Latvijā, tad tas automātiski kļūtu par Latvijas čempionu, jo vēl neviens šeit ar to nenodarbojas.

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss