Stiepiens "Rīga –Brisele"
3.daļa
Teksts: Junona
Datums: 03.10.2007.
Rubrika: Ceļojumi
Uzaust brauciena otrā diena. Mostos septiņos. Rīts ir jauks un skaidrs. Izvelku no cimdiem iepriekšējā vakarā mitruma uzsūkšanas nolūkā sabāztās avīzes un secinu, ka varētu būt labāk. Ir bijis arī sliktāk. Sapakoju atpakaļ uz moča paunas, sataisos pati, zem ādām uzstīvējot papildus džemperi. Rokās ir mitrie cimdi, un starts!
Laiks ir jauks un saulains, debesīs nav ne mākonīša, tomēr ir auksti, un pēc aptuveni 50 km sāku just, ka vajag stāties, jo, pirmkārt, ir pienācis laiks uzpildīt bāku, otrkārt, "pateicoties" mitrajiem cimdiem, pamatīgi salst rokas. Iebraucu vienā no tiem benzīntankiem, kuros laipni poļu puiši piedāvā savu pakalpojumu – bākas piepildīšanu. OK, ļauju pakalpot, pa to laiku sildot pirkstus. Kafija? Nēe, neesot. Nepatikā noburkšķu un samaksāju par benzīnu. Pa to laiku manam braucamajam apkārt saklupuši vietējie poļu emkisti un, mani ieraugot, kļūst priecīgi un mēģina ar mani kaut ko po polski sarunāt. Es viņiem paskaidroju, ka diemžēl nesaprotu, bet sarokojos tik un tā.
Iebraucot Poznaņas priekšpilsētā, man iesit kā ar mietu pa pieri – vajag tak uzvilkt zem slapjajiem cimdiem elegantos polietilēna cimdiņus, ar kuriem pilni vai visi poļu benzīntanki. Īpaši siltāk rokām gan nekļūs, bet vismaz mitrums netiks klāt! Domāts – darīts. Iebraucu benzīntankā un sagrābjos veselu čupu ar cimdiņiem. Dubults neplīst, tā teikt. Nu ir daudz labāk.
Pēc Poznaņas sākas bānis, es mazliet aizsapņojos un aizšauju garām nobrauktuvei ar norādi virzienā uz DE (Vācija). Tūlīt pat attopos un nākamajā nobrauktuvē, kas, par laimi, ir jau pēc pāris kilometriem, metu nost un griežos atpakaļ. Pa bāni braukšana šķiet kā svētdiena, velku uz kādiem 140, ik pa laiciņam pasēžot kādai fūrei aizmugurē, atpūšoties no pamatīgā pretvēja. Pie barjerām samaksāju sīknaudu par bāni – aptuveni Ls 1,40, pārrēķinot no zlotiem. Aptuveni 70 km pirms Vācijas robežas bānis beidzas, jo atlikušais posms vēl it kā tiek būvēts, kā saprotu pēc norādēm.
Nu sākas interesantas lietas. Kādu gabalu man pa priekšu močī fūre. Ieraugot kreisajā ceļa pusē placi, kurā jau tusē vesels bars fūru, manējā rāda kreiso pagriezienu, sāk sabremzēties un griezt pa kreisi. Es, 101 procenta pārliecībā, ka fūre tiešām griezīs pa kreisi, sāku šo vēsā mierā pamazām dzīt pa labās puses papildjoslu. Kad jau esmu tikusi apmēram līdz fūres trešdaļai, šī sāk griezt pa labi! Es pilnīgā šokā bremzēju un griežu malā, vienlaicīgi mēģinot nenovilkt uz acīm ceļmalas grants uzbērumā esošajā peļķē. Uhhh, par laimi man izdodas sabremzēties un veiksmīgi nobraukt malā burtiski blakus smagajam. Brīdi stāvu ceļmalā un mēģinu attapties, pēc tam uznāk vēlme iet un sist fūrei starp stūri un sēdekli esošo blīvi, kas, izskatās, mani no sava augstā redzespunkta tā arī nav pamanījusi. Pēc mirkļa ieraugu uz fūri rikšojam vienu no poļu skaistulēm - populārākā tranzītbiznesa pārstāvēm, kas mēdz sirot pa lielceļiem. Beigu beigās tā arī netieku skaidrībā – vai tas tāds nogriešanās stils, vai arī pēkšņi pamanītā skaistule pie vainas. Pie izdevības būs jāpavaicā kādam tālbraucējam, nodomāju. It kā jau lai ielocītos šaurā vietā vai ielā, lielgabarīta braucamie mēdz vispirms mazliet pagriezt uz pretējo pusi un tad nogriezties, bet tik brutāli...
OK, nospriežu, ka viss ir labs, kas neļauj zaudēt modrību, tā teikt. Dodos tālāk.
Īsi pirms Vācijas robežas sāk izskatīties, ka dabas spēki ir pret mani sazvērējušies un nolēmuši Briseles stiepienu padarīt par manu līdz šim ūdeņaināko braucienu. Sāk apmākties, un es, ilgi negaidot, atkal stīvēju mugurā hidrotērpu. Aptuveni 10 km pirms Vācijas jau gāž tā, ka debesis ar zemi jūk kopā, pie tam vēl neskaitāmās fūres nemitīgi met acīs ūdens šaltis, vienvārdsakot, pilns komplekts.
Mans tālākais ceļš uz Briseli cauri Vācijai ved tikai un vienīgi pa bāņiem, ik pa laiciņam plosoties pamatīgam negaisam, pamīšus atkal skaidrojoties. Brīžiem jūtos tā, it kā atrastos motorlaivā, nevis uz motocikla. Aptuveni ik pēc 100 km stājos vai nu uzpildīties vai iestrebt kārtējo kafiju. Vienlaicīgi klusībā pie sevis lādējos par auksto laiku, kas negrib un negrib kļūt siltāks.
Tādā garā izbraucu aptuveni caur divām trešdaļām Vācijas. Uz fāterlandes rietumu galu jau sākas kalnaināks apvidus, līdz ar to braukšana - acij aizvien tīkamāka. Aptuveni septiņos vakarā ir pieveikti gandrīz 900 km, un līdz Briselei ir palikuši 400. Šajā brīdī, apstājoties benzīntankā, manī iezogas ķecerīga doma: ē, varbūt saņemties un vilkt līdz galam, tādejādi iegūstot dzelzs pakaļas titulu!?
Lēmums un tālākie notikumi sekos...
Komentāri
uk @ 11:12 15.11.2007.
drīz jau būs. tiek salikti punkti uz i.
Andža @ 10:51 15.11.2007.
Nu kad tad beidzot būs turpinājums???????
students @ 20:57 07.11.2007.
No fūrēm protams nāk ūdens nepajokam, bet kā autore minēja "pasēžot kādai fūrei aizmugurē, atpūšoties no pamatīgā pretvēja". Kad nav pārāk slapš, tad aiz fūres braukt ir OK. It sevišķi cauri mazām pilsētiņām, jo fūres brauc visur ar vienu ātrumu, vai tas bānis vai apdzīvota vieta! :)
Furry @ 12:10 15.10.2007.
Parasti aiz braucoshaam fuureeem(Lietus laikaa) ir taads maakonis ar dubliem, ka labaak apdziit vai tureet distanci!!
Jun @ 12:16 11.10.2007.
a kaa tad lai es - paari vinjaam lidoju vai kaa? :)
Furry @ 11:20 11.10.2007.
Paklau, Jun, es iipashu nesaprotu kaapeec braucii aiz fuureem, tur tak taadi dubli un taads uudens gaazjas virsu ka maz neliksies??
Celju arii nevar paarskatiiit , kas priekshaa daraas!!
nelien @ 15:14 04.10.2007.
200 kilīšus būtu kaut kur jāpielasa
mmiesnieks @ 14:57 04.10.2007.
vaita dzelzpakaļa neiestājas pēc 1000 jūdzēm!?
sik @ 10:43 04.10.2007.
ee, nuu, a bilzhu nebuus!? :)
DM @ 10:32 04.10.2007.
he he, dzelzs pakaļa :);)
Pievienot komentāru
* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti
