Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

Stiepiens "Rīga – Brisele"
4. daļa

Trešā daļa

Teksts: Junona
Datums: 19.11.2007.
Rubrika: Ceļojumi

Tātad - ir pieveikti gandrīz 900 km, un līdz Briselei ir palicis ap 400 km. Šajā brīdī, apstājoties benzīntankā ar moteli, manī iezogas ķecerīga doma: ē, varbūt saņemties un vilkt līdz galam???!

Rīga - Brisele

Ehhh... kā par brīnumu un varbūt arī dažam labam lasītājam par apbēdinājumu, šoreiz mans veselais saprāts gūst virsroku pār jūtām. Lielu lomu lēmuma nebraukt tālāk pieņemšanā nospēlē draudīgais mākonis, kas uzkāries tieši tajā virzienā, kur man jābrauc, un tas, ka nakts atkal solās būt sasodīti auksta; kā arī motelis, kurā esmu piestājusi... Sākotnēji man tiek piedāvāta istabiņa par EUR 70. Redzot, ka es nopietni apdomāju, vai pieņemt šo piedāvājumu, cena tiek nolaista līdz EUR 50! Pie tam laipns un simpātisks vācu puisis – minētā moteļa darbinieks - izdzirdējis, ka es braucu uz Briseli, nogroza galvu un secina, ka braukšanai ar motociklu esot par aukstu! Ha!

Nolemju, ka gadījumā, ja palikšu šeit, man rītdien būs iespēja bez stresa un gaišā dienas laikā aplūkot atlikušo ceļa posmu un ierasties Briselē kaut kad pievakarē. Lai gan sazvanītā māšele stāsta, ka viņai jau esot sarūpēts pilns ledusskapis ar kalvadosu, un ka es varot ierasties jebkurā dienas laikā, tomēr nolemju palikt Vācijā.

Samaksāju 35 latus par moteli un vēl par 5 latiem novietoju mocīti siltā garāžā. Un eju ieēst svilinošu gulašzupu, kas pamatīgi sasilda iekšas un no kuras vaigi kļūst sārti.

Pēc vakariņām tiek pamatīgi izpētīts trešās dienas maršruts, un tiek pieņemts lēmums braukt pa taisnāko ceļu, no kura aptuveni 30 km ved ne pa bāni, tādējādi radot iespēju apskatītu šo to no Vācijas jaukumiem. Pie tam beidzot ir iespēja arī izžāvēt cimdus!

Naktī guļu kā nosista. No rīta izstīvēju moci no garāžas un dodos ceļā. Aukstums vēl aizvien negrib rimties. Toties bānis šeit ir divjoslu un virzās pa jauku visai kalnainu apvidu. Netālu no Koblencas apstājos benzīntankā iekafijot. Sēžu, sildos, dzeru kafiju. Pa durvīm ienāk pāris – dāma un kungs, un pēkšņi izdzirdu tekstu skaidrā letiņu mēlē: ???Nu, te viss ir dārgs!". Padodu šiem sveicienu, lai nevajadzētu slepus noklausīties turpmākajā sarunā, jo, kā labi zināms, vietās, kur domājam, ka neviens mūs nesaprot, dažkārt nākas sabazarēt visai pikantas lietas. Pārmijam pāris vārdu par ceļojuma mērķiem un novēlam viens otram laimīgu ceļu.

Tālāk pa bāni stiepju līdz Koblencai un pie pilsētas, kas saucas Daun, velku nost no bāņa un līdz pat Beļģijas robežai nesteidzīgi velku pa ekselentu, līkumotu šoseju, izbraucot cauri n-tajiem ciematiem. Ik pa laikam jāapstājas un jāpalūr kartē, lai kaut kur neaizrautu šķībi. Klusībā nopriecājos, ka nebraucu pa nakti.

Beidzot ap pusdienlaiku šķērsoju Vācijas – Beļģijas robežu! Robeža ir tilts, kuru šķērsojot, paveras nenormāli skaists skatu uz ieleju. Tādu skatu dēļ vien ir vērts dzīvot un braukt.

Ievēroju, ka Beļģijā bānis štruntīgāks (pie laba ātri pierod, hehe), vairāk sagāzušos un nolupušu stendu un aizaugušu ceļmalu. Tomēr tas viss ir nieks,- beidzot jūtu, ka klimats ir kļuvis manāmi siltāks, jo pārstāj salt rokas.

Aptuveni 50 km aiz robežas atkal stīvēju mugurā neiztrūkstošo lietustērpu – kā nu bez tā, vells un elle! Tas nekas, ka burtiski pirms pusstundas izskatījās, ka šitā būs "sausā diena". Lai arī lietus nav pārāk stiprs, tomēr pretīgi mērcējošs. Tas jau sāk apnikt.

Piestāju benzīntankā uzpildīties, un operators, mani un moci ieraudzījis, sāk vilkt uz amzieri un cenšas pateikt kaut ko angliski.

Mana Briseles stiepiena pēdējo posmu pavada sīks smidzinošs lietus un nemitīga pārkārtošanās pa joslām, lai kādu apsteigtu vai palaistu garām, pie tam satiksme, tuvojoties Briselei, kļūst aizvien blīvāka. Un tā: ap pieciem pievakarē beidzot esmu Briselē! Lai gan māsas adresi zinu, tomēr sanāk diezgan liela pentere, kamēr to atrodu. Tie, kas bijuši Briselē, zina, kā tur tiek organizēta satiksme.

Kad jau esmu netālu no Godešarla ielas, kur māšele mitinās, izrādās, ka iela ir vienvirziena, un pretējā virzienā drīkst kustēt tikai sabiedriskais transports, un ka būtu vajadzējis piebraukt no pavisam citas puses. Tā kā man jau sākusi iestāties stadija, kad viss ir, tā teikt, ???pie kājas", iemočīju zem ķieģeļa un pa ietvi pieripinos pie mājas durvīm. Kad jau, tad jau! Viss – Briseles stiepiens ir galā! Bilance – 2100 km.

Nākamajā dienā uz Luksemburgu dodos ar vilcienu. Bet tā kā stāsts ir par Beļģiju un močiem, tad Luksemburgas jaukumus atstāšu mierā.

Aiznākamajā dienā, kad brauciena radītais rūciens galvā ir izārstēts un darba lietas izdarītas, tiek nolemts veikt ekskursiju uz dažām jaukākajām Beļģijas vietām, kas rezultātā izvēršas par ietusēšanu Harley-Davidson mototusā!

5. daļa

*****
5

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss