Rupeika kulbā

Teksts: Uldis Ķirsis
Foto: Māris Grīnbergs
Datums: 02.10.2006.
Rubrika: Ekstrēmi

Kad motokrosa sezona veiksmīgi noslēgusies un pasaules čempionātā iegūta ceturtā vieta, Māris Rupeiks, Haralds Kurpnieks un visa viņu komanda rīko fanu dienu. Ir sapulcējušies Rupeika/Kurpnieka atbalstītāji, kuri šoreiz nestāv trases malā, lai atbalstītu sportistus, bet gan lai paši uz savas ādas izbaudītu, kā ir kratīties pa smilšaino trasi. Viņu starpā esmu arī es, un jau stīvēju mugurā bruņas, lai pirmais dotos trasē.

Kopā esam vairāk kā desmit, kas mēģinās kopīgiem spēkiem nokausēt Māri. Lai jau sportists pasvīst! Haralds šoreiz kulbā iekāpj tikai tādēļ, lai saviem aizvietotājiem sniegtu kādu vērtīgu padomu: ko darīt, ja priekšā ir līkums, tramplīns vai taisns gabals. Katrs vārds tiek uztverts nopietni, jo, kā jau zināms, ar sliktu kantētāju pie godalgām netiksi.

Uzbraucot uz trases, visi tramplīni šķiet ļoti augsti, risas ļoti dziļas... Tomēr runa nav par bailēm, jo nav laika baidīties – jātver katra bedre, līkums un tramplīns. Stāvot kulbā kā miets, pat mazākā bedre uzmet gaisā, kā dēļ var arī nokrist ārpus kulbas, tāpēc visu laiku ar kājām jāamortizē bedres un lēcieni. Veicot pagriezienus, seko atbildīgākais darbs – kantēšana, kas no malas izskatās tik skaisti, taču, atrodoties kulbā, par estētiku vairs nedomā – galvenais neizvelties ārā.

Kopā ar Māri noriņķoju četrus apļus pa Stelpes trasi. Varu pat palielīties: reti kurš no mums visiem noturējās tik ilgi! Tomēr viss neizskatās tik vienkārši, - es biju viens no tiem, kas gandrīz izkrita. Ja pirmajos iepazīšanās apļos pie sevis domāju: "Nu, kad brauksim ātrāk?", tad pēdējos prāts bija aizņemts ar "vai tagad brauksim malā?"

Jau pirmajā aplī jutu, ka kājas nav labākajā fiziskajā formā. Otrais aplis lika padomāt, vai mājās nevajag ierīkot pievilkšanās stieni... Trešais aplis paņēma visus spēkus, taču es nezaudēju savu pašcieņu, bet ceturtajā aplī... Labprāt šo daļu izlaistu, jo jau pēc starta/finiša taisnes es knapi noturējos uz kārtējā tramplīna. Gribētos sevi salīdzināt ar Supermenu, taču poza vairāk atgādina lupatu – rokas pie stieņa, bet kājas velkas pa zemi.

Atlikušais aplis tika veikts nevis ar ideju, kā būtu pareizāk, bet gan: līkums pa kreisi – es tagad pasēdēšu uz beņķīša, līkums pa labi – es tagad pasēdēšu uz dubļu sarga. Labi, ka, nobraucot no trases, ir kāds, kas palīdz atbrīvoties no smagā krekla un bruņām, jo pašam nav spēka pat parunāt.

Lai gan kantētāji bija vairāki, bet braucējs tikai viens, šķita, ka Māris Rupeiks ir nenogurdināms. Tā arī pa visiem nesanāca viņu nokausēt! Cerams, ka nākamajā pasaules čempionātā viņa ekipāža un tehnika būs līmenī, un Māris spēs cīnīties arī par čempiona titulu, jo fanu pulkam pievienojies vēl viens cilvēks – Motožurnāla redaktors Uldis.