Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

Elefantentreffen – 52
ceturtā daļa

Trešā daļa

Teksts, foto: Valdis, Ādažu maniaks
Datums: 07.04.2008.
Rubrika: Ceļojumi

Pirms sliet telti, aizgāju un nopirku divas ķīpas presētu salmu (5 eur), kurus paklāju zem telts. Pirmkārt, lai izlīdzinātu reljefu (teltis slējām kalna nogāzē), otrkārt – lai mīkstāka un siltāka gulēšana. Vēl, ik pa brīdim nācās pirkt malku ugunskuram – 3 eur par kādām piecām paresnām, metrīgām pagalēm.

Nedaudz iestiprinājušies devāmies aplūkot – kas un kā.

Atmosfēra neaprakstāma! Tāda sajūta, ka „cilvēks cilvēkam – draugs, biedris un brālis!” (citāts no k/f „Motociklu vasara”). Painteresējos pie organizatoriem: cik šogad tādu „atsaldēto” sabrauca? Atbilde: apm. 4000, un vēl 1500 skatītāju! Rekords bija divi gadi atpakaļ, uz piecdesmito – jubilejas salidojumu – 5500. Vēl ko dabūju zināt – ka esmu pirmais viņiem zināmais dalībnieks no Lettland. Pa visiem 52 gadiem! Neslēpšu – patīkami būt pirmajam. Vai varbūt tā: ja kādam jābūt pirmajam, tad kāpēc ne man (mums)?!

Ļoti interesanti tipāži. Daudzi speciāli gatavojušies – tērpi, moči, aksesuāri. Satiku puisi no MCC „Rolling Anarchy”, no Pēterburgas. Bet nebija braucis visu ceļu ar moci. Ieraudzīju arī kaimiņu – igauņu numuru. Parunājām. Zēns no Narvas. Ar moci līdz Tallinai, no turienes līdz Lībekai ar prāmi, tālāk atkal ar moci.

Vēl iepazinos ar vīru, kurš šo pasākumu apmeklēja jau 44. reizi! Uz foto - cepurē ar piekariņiem. Jā, tāds piekariņš ar gada skaitli bija ielīmēts ieejas biļetē – brošūrā.

Protams, ziloņu tēma apspēlēta no visām pusēm: suvenīri, zīmējumi, maskas, tetovējumi.

Darko zināja stāstīt, ka liela daļa no dalībniekiem brauc tikai uz šo pasākumu. Bija arī lielas klubu kompānijas – no Portugāles, Itālijas, Slovēnijas, Čehijas, Polijas un, protams – Vācijas. Elefantentreffen tradicionāli ir vairākas nominācijas – „Tālākais dalībnieks (-ce)”; „Jaunākais dalībnieks (-ce)”; „Vecākais dalībnieks (-ce)”: „Lielākā kluba komanda” u.c. Šogad atkal portugāļi uzlīksmoja kā Tālākie. Ja nemaldos – 2200km.Viņiem kādus 5-6 gadus „grieza ārā pogas” krievi no Penzas, Toljati utml. vietām.

Par tehniku. Vismaz piektā daļa no visiem močiem – Urāli un Dņepri. Pie tam – lielākoties – ar vācu numuriem. Tas arī saprotams – jebkurš cits „trīsritenis” maksā vismaz desmit reizes dārgāk. Un uz diviem riteņiem īstā ziemā pārvietoties ir pagrūti (lai neteiktu – bīstami). Gadās arī īsti „showstoperi”. Piemēram, tualetes pods uz trim riteņiem, kurš attīstīja pieklājīgu ātrumu vai pilnīgi pašizgatavots mocis ar blaķeni, kuram piedziņa visiem trim (!) riteņiem. Smaidu izraisīja Čehijā 40-jos gados ražotie trīsriteņu automobilīši ar ādas virsbūvēm un moču motoriem.

Arī tas, kā moči un paši braucēji sagatavoti braukšanai ekstremālos apstākļos, brīžiem ir apbrīnas vērts. Piem., Ducati – Multistrada ar paceļamām/nolaižamām slēpēm. Iepatikās firmas Tucano Urbano rokturu maisi un priekšauti. Ļoti kvalitatīvi un praktiski. (Skat. www.tucanourbano.it ).

Vēl viens aspekts, par ko nevaru klusēt – sadzīve. Ēsana /dzeršana bija organizēta četrās vietās. Viena no tām – zem jumta, t.i., šķūnī. Cauru diennakti. Ēdmaņas izvēle diezgan plaša: visādi hamburgeri, desas, kotletes. Man iepatikās ļoti bieza un asa gulašzupa. Cenas eiropeiskas, bet vēl lietojamas. Toties dzērieniem! Alus 2,70 eur, kola 2,10 eur, tēja (kafija) 1,50 eur. Tāpēc arī tie divlitrīgie „minerāļi”. Taupīgie vācieši pat malku veda līdzi blaķenēs! Un lai nevizinātu gaisu, tie ir akurāti sazāģēti dēlīši!

Ēšanai pretējais process tika organizēts trīs vietās. Viena vizīte = 1 eur. Brīžiem rindas. Bet tīrība ideāla! Dzeramais ūdens tecēja trīs vietās. Laikam sūknēja no kādas akas. Ūdens tiešām labs!

Visas trīs dienas un divas naktis dežūrēja pa divām automašīnām no katra dienesta: policijas, ātrajiem un ugunsdzēsējiem. Tajā laikā, kamēr es tur atrados, redzēju vienu iereibušu puisi ar asiņojošu galvu, kuru mediķi saudzīgi veda ar kvadru (viņiem drīkst). Un neredzēju nevienu konfliktu (nerunājot par kautiņu)!

Piektdienas vakarā, kā jau pieņemts, skaisti pasēdējām. Gulēju, kā nosists. Nedzirdēju pat uguņošanu, kas neesot rimusies visu nakti. Pamodos ar nosalušām kājām. Kalna slīpums veica savu ļauno darbu. Nebiju iepogājies guļammaisā un izslīdēju.

Sestdien visi iepriekšējās dienas dubļi bija sasaluši akmenī. -4°C

Pa nakti un no rīta bija sabraukuši svaigi „atsaldētie”. Turpinājās visādas ambrāžas un brāļošanās. Piebāzu pilnas kabatas ar vizītkartēm. Uzradās korespondenti. Mani intervēja divi vietējie TV kanāli.

Tā, ka nākošajā rītā bija jātaisās uz māju pusi, vakarā pārāk ilgi nesēdēju pie ugunskura. Un tāpēc tik cieši negulēju. Ko nevarēja teikt par maniem horvātu draugiem. Ante gandrīz visu nakti dziedāja mūžam dzīvā Elvisa repertuāru. Jāsaka, ka ļoti tuvu oriģinālizpildījumam! Uguņošana arī bija. Gandrīz bez pārtraukuma. Uzzināju par kādu interesantu Elefantentreffen tradīciju. Ik pa brīdim kāds nokliedzas: „Helga!”, viņam atsaucas kādā citā stūrī, tad vēl kāds un tā pa visu ieleju. Pie tam tas jāizpilda tā, it kā mežā sauktu nomaldījušos sievasmāti : „Hēēlgāāā”! Nekādā ziņā korī! Neviens vairs neatceras, kad šī tradīcija sākās. Darko saka, ka septiņus gadus atpakaļ to Helgu jau meklēja.

Uz rīta pusi sacēlās stiprs vējš. Kāds garāmgājējs aizķērās aiz manas telts striķa un „ar gaļu” to izplēsa. Noplēstais stūris vējā intensīvi sita pa ausīm, un nekāda dižā gulēšana nesanāca. Tikko kļuva gaišāks, līdu ārā no telts, lai sāktu pakoties. Ārā bija pamatīgs putenis un apm. -6°C.

Norunājām sešatā braukt līdz bānim. Pēc tam es uz ziemeļiem, uz Regensburgu, pārējie uz dienvidiem, uz Passau. Ar mokām savācām teltis (vējš rāva no rokām ārā). Daudzi pameta matračus, arī teltis. Kad sapakojāmies, sākās īsts Golgātas ceļš! Apmēram 45 minūtēs sešus močus dabūjām uz ceļa, kurš vēl iepriekšējā dienā bija asfaltēts. T.i., 70 metrus lejā no kalna, pēc tam 70 metrus augšā uz galveno ieeju. Nedaudz atvilkām elpu un sākām kustēties uz tuvējo ciematu pa noblietētu, glumu sniegu. Un visu laiku kalnā. Te nu pierādījās pareizā moča un riepu izvēle. Es vienīgais varēju pabraukt pats! Sākumā stumdījāmies visi korī pa 30-50 metriem. Tad izdomājām citādāk – kustināt pa vienam mocim. Es aizbraucu pats. Tad atgriezos un palīdzēju Antem ar viņa XT660. Patiesībā arī viņš vietām brauca pats, bet riepas... Praktiski ielai. Tad gājām un jau divatā stūmām viena no slovēņiem Afriku Twin. Jūtami smagāka, un arī standarta riepas. Tad bija Anas un mazā Vulkāna kārta. Viņa pat ļoti prasmīgi, bez liekas spolēšanas, ar minimālu mūsu asistenci tika ar uzdevumu galā. Un beidzamie bija divi ziloņi ar šosejas riepām: FJ1100 un XJR. Ar tiem nomocījāmies visvairāk. Beidzās ar to, ka viens sēž uz moča, kuram izslēgts dzinējs un trīs stumj (ceturtajam stūmējam nav vietas). Sākumā Darko spītīgi mēģināja „palīdzēt” ar dzinēju, bet tad mocis bija jātur, lai neaizšļūc uz sāniem. Kopumā divus kilometrus seši moči pievārēja divās stundās!

Uz tā ceļa skati bija neatkārtojami. Varētu bildēt un bildēt. Bet... nebija spēka. Noknipsēju tikai pāris reizes skatu no ciemata puses.

Ik pa brītiņam kāds uz sāniem! It sevišķi ekskluzīvi šādā stāvoklī izskatās Goldwingi un bembuki LT un GT. Bet tauta ļoti izpalīdzīga. Garām nepaiet. Gadījās arī tā, ka pieejam pie kārtējā kritušā, lai palīdzētu, bet viņam mēle pār plecu un atmet ar roku: lai paguļ kādu laiciņu!

„Trīsriteņi” ar ķēdēm uz riepām vilka pat pa diviem Urāliem „vilcieniņā”.

Mani draugi, līdz ar to, savus spēkus bija izsmēluši. Palika atpūsties tuvākajā gasthausā līdz pirmdienai. Bet viņiem arī nebija jāsteidzas. Es biju spiests braukt. Otrdienas vakarā, kā saka „asins no deguna”, bija jābūt mājās. Tā nu turpināju cīņu ar stihiju vienatnē. Īstenībā ceļš līdz bānim mudžēja no močiem, bet tikai retais tiešām brauca. Piemēram tāds skats: kalnā stāv padsmit hārļi ar itāļu numuriem, visi ar interesi raugās lejup uz priekšu. Tur pa nogāzi lejā „brauc” hārlis, kuram viens sēž virsū, vēl divi veči iekrampējušies tajā un šļūc pakaļ. Pa priekšu brauc busiņš ar ieslēgtiem avārijas signāliem un ar savu pēcpusi bremzē hārli, lai tas neieskrienas par ātru. Vācija, Vācija, bet, ja uznāk šāda stihija, arī viņiem uzreiz nepietiek spēku un tehnikas.

Darko atrakstīja, ka nākošajā dienā arī visi mazie ceļi esot bijuši tīri un laiks brīnišķīgs.

50 kilometrus līdz bānim braucu pusotru stundu. Parādījās zināmas iemaņas. Jāatzīstas: līdz šim braucienam es tikai pāris reizes biju izmēģinājis izlaist kādu līkumiņu ar enduro. Un arī tad pa normālu grantētu ceļu. Bet parasti – šosejas, šosejas...

Kad tiku uz bāņa, tad jau aizgāja! Laiks pasūdīgs: sniegveidīgs lietus, bet savus 110 braukt var. Arī bānis līdz Regensburgai bija pilns ar močiem. Te nu tie uzsāniemgulētāji atvilka dūšu! Vismaz divreiz ātrāk par mani.

Līdz Prāgai divi benzīntanki, divi redbulli (uznāca miedziņš). Čehijā jau bija sauss un +3. Līdz Pilzenei stiprs sānu vējš. Pāris reizes mani iepūta kreisajā joslā. Nācās samazināt ātrumu. Prāgā sasveicinājos ar diviem urāliem. Varbūt arī no tā pasākuma, bet brauca pretim. Fūru nebija. Svētdiena. Līdz ar to arī korķi relatīvi mazi.

50 km aiz Prāgas jau bija tumšs. Nobraucu no bāņa, pēc navigācijas atradu viesnīciņu „Hvežda” (čehiski - zvaigzne). Vakariņas (milzīga porcija ceptu kartupeļu un divi kluči gaļas, visu nepieveicu), aliņš, gultiņa. Viss kopā - 17 eiro!!! Jautājums par Latviju tiek noņemts. Pie mums vienkārši kādam (-iem) ĻOTI VAJAG NAUDU!

28.01. Spīd saule. -3°C

Šeit brokastis nedabūju, tāpēc, ka tik agri (izbraucu ap septiņiem) vēl neviena nav. Istabas atslēgu iemetu tām paredzētā kastītē pie ieejas durvīm, kuras veras vaļā tikai no iekšpuses. Komunisms.

Līdz CZ/PL robežai nekā interesanta. Arī robeža iestājās pavisam negaidot. Nācās griezties atpakaļ, jo gribēju atstāt benzīntankā pēdējās viņu kronas.

Kādā miestiņā pirms Vroclavas nedaudz aizcirtu greizi. Bet. Visi ceļi ved uz mājām. Padoms: nevajag vienmēr akli klausīt tam elektroniskajam Susaņinam (navigācijai). Jādomā un jāskatās apkārt.

Kādus 100 km pirms Varšavas mani apdzina Cayena ar lietuviešu numuriem. Pamirkšķināja. Tas bija posms, kur tās daudzās „70” zīmes. Es braucu iepriekšējā stilā – visu laiku 110. Tā mēs ar lietuvieti viens otru apdzinām reizes trīs. Beidzās ar to, ka viņš sēdēja man astē, nemetot nost ātrumu, līdz Varšavai, kad es nogriezos uz benzīntanku. Apdzenot vēlreiz uzmirkšķināja. Tipa – paldies par sponsorēšanu! Es gan domāju, ka tik Tev, draudziņ, neatnāk bildītes ar pievienotu rēķinu uz mājām. Šengena taču.

Jau krietni pirms Varšavas kļuva tumšs. Varšavu izbraucu bez aizķērieniem. Līdz Lomžai, kur biju nodomājis nakšņot, netiku. Pirmo reizi brauciena laikā kļuva auksti. No rīta, redzot saulīti pa logu, plānāk saģērbos. Arī ceļš vietām kļuva slidens. Temp. ~0°C

Apstājos palielā motelī 50 km no Varšavas. Karsta duša, vakariņās - „Karaliskais tītars”, 100 gramu, kurus atnesa divās glāzītēs.

29.01. Bieza, slapja migla. +3°C

Sataisījos necerēti raiti. Smuki pabrokastoju. Bet... pirmā un, paldies Dievam, vienīgā problēma brauciena laikā. Aķis uz nulles! Biju atstājis ieslēgtas ručkas. Čakars uz stundu. Nācās ņemt nost visas somas, sānu plastmasas, sēdekli. Problēma bija vienā no divām skrūvēm „uz 10”, ar kuru tas pieskrūvēts. Es ar savu radziņatslēdziņu to tikai nedaudz sabojāju. Busiņa, kura sānus rotāja uzraksts „Peugeot service”, šoferītis ar „uzmetamo” arī nespēja līdzēt. Kopā iesaistījās pieci brīvprātīgie ar dažādiem instrumentiem, bet bez rezultātiem. Man galvā jau iezagās ķecerīga doma par metāla zāģīti kronšteinam... Tajā brīdī piebrauca policija un, uzzinājuši, kāda problēma, ieteica aizčāpot uz autoservisu, kurš 200 metrus aiz stūra. Tā arī izdarīju. Servisa meistars uzmanīgi uzklausīja, bet galviņatslēgu ar metrīgu sviru man tomēr neuzticēja. Iedeva līdzi „operatoru” padsmitgadīga puikas izskatā. Tas līdzēja! Bet pārdzīvojumi vēl nebija galā. Busiņa šoferītis pievienoja vadus, es ieslēdzu aizdedzi, pagriezu čoku, nospiedu startera pogu. Tajā brīdī kaut kas nepatīkami nopaukšķēja, un nodzisa visas lampiņas. Izmēģinājamies visādi. Pārbaudīju drošinātājus. Nekā. Sāku domāt, vai tik nenosvila kāda elektronika, kad puika ar atslēgu pamanīja, ka atvienojies vads no busiņa akumulatora. Spečuks!

Sirsnīgi pateicos visiem klātesošiem, sapakojos un devos mājup.

Migla bija izteikti bieza. Tā tecēja pa ķiveres stiklu. Redzamība 50-70 metri. Labi, ka praktiski neviens nebija jāapdzen. Nesaprotamu iemeslu dēļ Varšavas virzienā pretim nāca fūras kā viena gara kolonna. Uz Lietuvas pusi - nevienas.

Tuvojoties Suwalkiem, migla pārgāja smalkā lietū, kurš turpinājās līdz pat deklarētajai dzīves vietai. Netālu no PL/LT robežas paēdu, uztankojos, nedaudz „nosiltinājos” un par pēdējiem poļu zlotiem nopirku bērneļiem končas.

Lietuvā vēl viens benzīntanks un kafija.

Jā. Cilvēks un, acīmredzot, arī viņa ķermeņa daļas pie visa pierod! Ja sākumā es varēju nobraukt 130-150 km bez pitstopiem, tad uz beigām jau 250. Līdz rezervei.

Starp Kauņu un Paņevežiem iestājās tumsa, bet lietus turpinājās. Fūras riskēju apdzīt tikai tur, kur divas joslas. Varēju iesmērēt ķiveres stiklu ar repilentu, tad ūdens notek kā dzīvsudrabs, bet negribēju vairs stāties – jau varēja saost mājas.

Bauskā, apstājoties pie krusta, sajutu, ka vēders slapjš. Lai arī viss apģērbs ūdensnecaurlaidīgs, stundām braucot lietū, ūdens pamazām kaut kur pie apkakles iesūcas. Noteikti iegādāšos tādu Latvijā neredzētu aksesuāru, kurš stiprinās slēgtas ķiveres apakšdaļā un noklāj plecus un krūtis virs pārējā apģērba ( www.tucanourbano.it ). Ar visu to, ka iekšpusē slapjš, auksti nebija.

Vēl tikai līdz mielēm zināmais apvedceļš. Ādaži. Mājas. Karsta vanna. Konjaks. Zvani draugiem. Viss.

Īss rezumē

7 dienas; 3225 km; 150,12 litri benzīna (vid.4,65litri / 100km); min temp. -6°C; max +9°C.

Īpaša pateicība Gintai un Sergejam (MC "Spieķi Vējā"), kā arī Ivaram Blūmfeldam par padomiem!

*****
5

Komentāri

ilgvars @ 22:53 22.05.2009.
Zināms Valdi tu esi malacis tiešām, ka uzdošinēties braukt viens un vēl ziemā, jā fantastiski. Es pat brīžiem domāju vai brukt vai nē ar mašīnu ziemā un pa ledu svešā valstī es to agrāk pat sapņos neizsaņotu ka tu to izdarījis!
Cepuri nost tavā priekšā.
Bomāju ka pēc šāda raksta nākošogad vēl kāds atradīsies tev sabiedrotais.

. @ 11:06 02.05.2008.
pieredzejis skinheds māca jauniņo - ja redzi čali gariem matiem kļōšās un ar ģitāru - droši vien tas ir hipijs - dod šim pa purnu, jo hipijiem nepatīk kauties un tie nemāk kauties. Ja redzi tadu ar papagaiļa frizūru apkārušos ar ķēdēm, arī vari dot pa purnu, jo visticamāk tas būs panks - pankiem patīk kauties, bet vīņi nemāk kauties. Bet ja gadās vecis ģerbies ādās, vēja aprautu seju, tad gan lasies prom - tas ir baikers. Baikeriem nepatīk kauties, bet vīņi prot kauties...

eidis @ 03:49 01.05.2008.
Hipiji dziivo un uzvar

<b>R3d2</b>R3d2 @ 20:34 14.04.2008.
Labais! Noteikti būs jāizmēģina. Pagājušogad martā no UK atvilku. 2750 km trīs dienās.
KLE ir labs agregāts! Paldies par atziņām braucieniem mīnusos.

Dachuks @ 22:23 12.04.2008.
Super! Tev tiešām ir talants gan uz braukšanu, gan uz rakstīšanu!;)

<b>nelien</b>nelien @ 09:22 08.04.2008.
e, varbūt ir vērts ielūkoties bilžu galerijā?

e @ 08:37 08.04.2008.
taa arii neatradu bildi, kur buutu oncis ar noziimiiteem pie cepures

<b>nelien</b>nelien @ 16:46 07.04.2008.
izklausās jau riktīgi forši, taču es diez vai kādreiz saņemšos savu kuslo miesu ziemā uz moča tik nopietni vēdināt

<b>hymer</b>hymer @ 13:55 07.04.2008.
Ekstrēmi! Foršs ceļojuma apraksts, bija viegli iztēloties :)

sik @ 09:31 07.04.2008.
Nu feins aprakstinjsh.
Brauc veel, raksti veel! :)

1-10 : 11-11 »

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss