Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

Līgatnes liktenīgais līkums

Teksts: Lamberts
Datums: 06.10.2006.
Rubrika: Avārijas

Kā tautā saka – nelaime nenāk brēkdama. Manējā klusiņām gaidīja aiz asa līkuma un izskatījās pēc krēmkrāsas mersedesa. Bet nu nedaudz plašāk par notikušo!


uz galeriju

Bija saulains aprīļa svētdienas rīts, un dvēsele tā vien prasījās beidzot sākt kārtējo motociklu sezonu. Tā kā mans baiks tobrīd atradās kārtējā tehniskā apkopē, kuru nebiju savlaicīgi veicis jau rudenī, tad nācās aizņemties kolēģa čoperi. Problēmas sākās jau pašā sākumā, jo mocim bija nobeidzies akumulators, tāpēc piestartēšana tika veikta ar vadiem no otra motocikla.

Savācāmies piecu cilvēku kompānija ar galveno mērķi – ārā no pilsētas, kur deguns rāda! Deguns rādīja Siguldas virzienā. Papusdienojuši nolēmām doties tālāk uz Līgatnes dabas parku.

Ceļš uz to ir šaurs un diezgan līkumots, un manis izvēlētais braukšanas ātrums, tiesa, tikai kādi 40 km/h, bija nedaudz par lielu. Tā visa rezultātā, kad aiz asa līkuma ieraudzīju tur stāvošo mašīnu, bija jau par vēlu. Diemžēl čoperis ar īso stūrīti nav diez ko manevrētspējīgs, pietrūka nieka 30 centimetri. Ar kreiso kāju aizķēru mašīnu un tad jau lidoju pļavā. Vienīgais, ko tajā brīdī atcerējos – "jātiek nost no moča"! Tā mēs arī lidojām – mocis uz vienu pusi, es uz otru. Nokritu pļavā, parāpoju uz priekšu kādu metru un sapratu – nu ir auzas. Kreisā kāja neciešami sāpēja gurnā, palocīt to nebija iespējams, taču galvenais – kājas kustējās. Tikai pēc tam Rīgā es uzzināju, ka gurna locītavā ir desmit lūzumi, un viens kauls izdūries cauri otram, un tas viss draudējis ar mākslīgo gurna locītavu. Guļot uz sāniem, kaut kā noņēmu ķiveri, un tad jau bija piebraukusi pārējā kompānijas daļa. Tika izsaukti ātrie un policija, un vienīgais, ko man atlika darīt, bija gulēt zālē un kunkstēt. Uz kāju labāk neskatījos; apkārtējie teica, ka pēda esot pagriezusies uz otru pusi (divi potītes lūzumi un sarautas saites).

Ātrie ieradās pēc aptuveni 15-20 minūtēm, iešpricēja pretsāpju līdzekļus, kā rezultātā sāpes kļuva paciešamas. Novelkot kreisās rokas cimdu, tika konstatēts, ka salauzts arī mazais pirkstiņš. Uzkrautu uz vakuummatrača, mani stutēja iekšā ātrās palīdzības mašīnā, kad atbrauca Ceļu policija. Atstāju visus dokumentus draugiem, kuri apņēmās ar viņiem tikt galā, pats devos Cēsu slimnīcas virzienā. Sākumā mēģinājām piekukuļot ātro palīdzību, lai ved uz Rīgu, taču viņi neparko neparakstījās. Cēsu slimnīcā uztaisīja čupu ar rentgeniem un konstatēja trīspadsmit lūzumus un vēl kaut kādus mežģījumus. Diagnoze sarakstīta ar daudz gudriem svešvārdiem, tādēļ nemēģināšu to šeit atkārtot.

Jau noliekot mani uz operācijas galda, ārsti neparko negribēja griezt manas ādas bikses, sakot, ka izveseļojies es viņus par to tiesā iesūdzēšu. Beidzot tika konstatēts, ka citādāk tās nost dabūt nevar un... Ardievu manas ādas bikses, būs iemesls pirkt jaunas. Par zeķēm strīdi vairs neradās.

Atmodos jau gultā, slimnīcas gaitenī. Gulēju ar ieģipsētu roku un kāju, pie kuras karājās 5 kg svara bumba. No Rīgas Katastrofu medicīnas centra izsauktais dakteris paziņoja, ka šādā stāvoklī uz Rīgu mani vest nedrīkst, un jāpaliek Cēsīs vismaz divas dienas, kamēr stāvoklis normalizējas. Tā nu es paliku Cēsu slimnīcā. Pēc nelielas diskusijas man izdevās pārliecināt dakteri, ka mani nevajag gaitenī atstāt arī pa nakti, un es tiku ievietots palātā. Tā kā visu laiku biju pieslēgts pie sistēmas un vieglā narkozē, tad notiekošo uztvēru diezgan miglaini. Otrajā dienā tiku pārvietots uz citu palātu pie vēl sešiem bēdu brāļiem ar visdažādākajām kaitēm. Kāds vietējais iemetējs, kurš bija ierāvis tehnisko spirtu, pensionārs, kuram iepriekšējā naktī iedotas ne tās miega zāles un kurš nakts vidū sācis meklēt pa palātu kotletes, un palātas nagla – jēgu pārdzēris bomzis ar apsaldētām ekstremitātēm, kurš brīžiem nesakarīgi bļaustījās un mēģināja kaut kur nestabili doties. Bomža mēģinājumi staigāt darīja mani diezgan tramīgu, jo mana kāja ar visu 5 kg svara bumbu atradās viņa kustības rādiusā. Pateicoties visu pacientu kopīgajiem protestiem, bomzis tomēr tika izvākts gaitenī, kur visu nakti pavadīja bļaustoties ar pārliecību "ja tekstā nav jēgas, tas jākompensē ar skaļumu".

Pienāca trešdienas rīts, kad mani bija jāved uz Rīgu. Labie Cēsu dakteri izdomāja, ka varētu vest ar savu auto. Mašīna izrādījās kaut kas līdzīgs desu vāģim. No kājas noņēma svara bumbu un visu pārējo sistēmu, kurā tā bija iestiprināta, un četras dakterītes mani pārcēla vakuumatracī un ieteica iekārtoties ērtāk. Es to arī pamēģināju izdarīt, taču aptuveni pēc pusstundas brauciena kāja sāka neganti sāpēt. Kā izrādījās, no pretsāpju līdzeķliem ir tikai analgīns, kurš tiešām uz desmit minūtēm palīdz pret sāpēm kājā, jo tajā brīdī potēšanas vieta sāp daudz nežēlīgāk. Kaut kādā brīdī man izsniedza ožamo spirtu, lai nemēģinu zaudēt samaņu. Ātrās palīdzības mašīna pie viena uz Rīgu veda analīzes un arī kādu pensionāru. Tā kā es visu darāmo darbu rindā biju pēdējais, tad Traumatoloģijas slimnīcā nokļuvu pēc trīs stundām, izbaudījis arī lielu daļu Rīgas bedru. Pie pārkraušanas no nestuvēm uz slimnīcas gultu tika konstatēts, ka zem manis atrodas Cēsu slimnīcas palags, kuru pierunāt atstāt (jo izvilkšana bija saistīta ar papildus sāpēm) izdevās tikai pēc vairrākkārtējiem paziņojumiem un pat parakstīšanās par obligātu nogādāšanu atpakaļ. Tas pats attiecās arī uz pakavu, kurš ar kājai caurdurtu drāti bija paredzēts svarabumbas turēšanai. Traumatoloģijas slimnīcā tiku ievietots četrvietīgā palātā, kurā bija pat ledusskapis. Kopumā slimnīcā pavadīju 51 dienu un ar mierīgu sirdi varētu saukt sevi par palātas djedu, jo pārējie palātas biedri diezgan bieži mainījās, ja vien lielākā daļa no viņiem nebūtu bijuši pensionāri, kas manu omu nu nemaz neuzlaboja.

Abas operācijas tika taisītas ar daļējo narkozi, jo tā ir daudz nekaitīgāka par vispārējo. Vienīgais mīnuss – operācijas laikā pacients ir pie samaņas, visu dzird, jūt, tikai nesāp, un neredz operējamo vietu, jo priekšā piekārts palags. No iedotās narkozes sajūta ir kā vieglā šmigā, un pirmā – vissmagākā operācija, kura ilga četras stundas, man pagāja diezgan ātri. Pamanījos pat māsiņai anekdoti pastāstīt.

Kad kāja bija salikta un šķita, ka viss jau aiz muguras, izrādījās ka lauztais mazais pirkstiņš, ko Cēsu dakteri bija tik gādīgi ieģipsējuši ar visu roku, ir salikts nepareizi. Jau gandrīz saaugušo pirkstu nacās lauzt vaļā un likt kopā vēlreiz.

Pēc tam sākās ilgstošais atveseļošanās periods, kurš nav beidzies vēl šodien. Mēnesi pēc slimnīcas centos atgūt sākotnējo formu, biju zaudējis desmit kilogramus un staigāju uz kruķiem. Te nu jāsaka, ka līdz šim nebiju pievērsis uzmanību tam, kā tas ir – būt cilvēkam ar kustības traucējumiem. Invalīdu ratiņus biju veiksmīgi noīrējis Linezera slimnīcā, ja nemaldos, Tehnisko palīglīdzekļu centrā, un tas maksā 84 santīmi dienā, ja nav izziņas, ka esi invalīds. Es tāds, paldies Dievam, nebiju. Tiesa gan, tā kā kreisā roka bija traumēta, tad pats ar ratiņiem pārvietoties nevarēju, tādēļ izvēlējos labāk staigāt ar kruķiem. Pirmo nedēļu pēc iznākšanas tas bija diezgan sarežģīts process, jo spēka nebija, reiba galva un ik pēc 30 metriem vajadzēja apsēsties un atpūsties. Pārvietojos gandrīz tikai pa māju.

Traumēta man bija kreisā kāja. Līdz ar to, ar mašīnu pārvietoties es varēju brīvi. Te nu izrādās, ka, lai noliktu mašīnu invalīdiem domātajā stāvvietā, kas ir tuvāk pie durvīm, ir vajadzīga kaut kāda superatļauja, kuru cilvēkam ar īslaicīgiem kustību traucējumiem iegūt, nezinu, vai ir iespējams. Municipāļi Jūrmalā pat pie Rimi ir varen nadzīgi uz soda kvīšu līmēšanu, bet, ieraugot cilvēku ar kruķiem, viņi tomēr atmaigst un naudu neprasa. Taču, ja veikalā sanāk aizkavēties, desmit latu sods garantēts. Bet cilvēkam, kam abās rokās ir kruķi, lielveikalā tāpat nav ko darīt – groziņu nepanesīsi un ratus arī tā īsti nepastumsi. Šajā ziņā vispateicīgākie ir mazie veikaliņi, kur tev visu saliks maisiņā, atvērs durvis un palīdzēs iziet.

Statoil benzīntankos ir gan paredzētas tualetes invalīdiem, taču ar kruķiem iekļūt benzīntankā, kurā nav automātiskās durvis, ir ekstremāls pasākums, ņemot vērā durvju atsperi. Benzīntankā automātiskās durvis nesaprot, ka cilvēks atrodas starp tām, un mēģina aizvērties, bet visā visumā līdzcilvēku atieksme pret cilvēku ar kruķiem ir izpalīdzīga un pozitīva.

Ir pagājuši trīs mēneši kopš avārijas. Vēl aizvien staigāju uz kruķiem, rokai divi pirksti tā īsti nelokās – salauzts mazais un otram pirkstam no triciena izsista locītava. Prognoze: locīšoties, tikai nav zināms, kā. Vistrakāk salauztā gurna locītava ir saaugusi labi, un tuvākajā laikā došos uz Vaivariem mācīties staigāt. Ir problēmas ar potīti, kur kauls no nepietiekošas barošanas irst ārā. Potīte esot jākustina pēc iespējas vairāk, un tad jau cerēsim, ka viss būs kārtībā un pēc mēneša vai diviem jau varēšu staigāt bez kruķiem. Moču sezona gan laikam šogad būs beigusies tā īsti pat nesākoties, bet nākamgad braukšu atkal.

Ieteikumi:

Tā kā nebiju izvēlējies pareizo braukšanas ātrumu, tad man trajektorija veda pa ceļa vidusdaļu (ceļa braucamās daļas platums 2,50 m + aptuveni 50 cm grantēta maliņa), kā rezultātā negadījumā vainīgs biju es. Tajā brīdī un slimnīcā ar policistiem nestrīdējos, gribēju to visu ātrāk aizmirst. Varbūt vajadzēja, taču galvenais, ka pats dzīvs...

****
3.1

Komentāri

sik @ 17:44 09.10.2006.
Paša pieredze liecina, ka slimnīcas ir nebeidzamas jautrības avots, pie kam uz savas ādas. Ja vien, protams, esi draugos ar melno humoru! :)

students @ 15:30 09.10.2006.
Nu jutu lidzi!!! Galvenais lai viss sadzīst un var atkal normāli gonkot!

Furry @ 15:51 08.10.2006.
Kaut kas no ekipeejuma bija vai neee??? Vai ekipeejums nekaadi nepalidzeeja ???

goblins @ 20:30 06.10.2006.
Toties ir arii sdavi plusi, kad tu veel vareetu pagaazt ar motorizeetajiem ratnjiem pa pludmali :-)

Oss @ 14:37 06.10.2006.
Jaa.. afigetj... vasra beidzaas nemaz nesaakoties :(

Puuce @ 09:46 06.10.2006.
Njaaa....choooperi...

DurkaRacer @ 01:00 06.10.2006.
SKARBI!!!!

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss