Sešas dienas apkārt Čehoslovākijai
2.daļa

Teksts: Junona
Datums: 10.07.2008.
Rubrika: Ceļojumi

Pirmajās divās dienās ceļā gar robežu esmu pieveikusi 1100 kilometru. Trešā diena uzaust Tatru kalnu ciematiņā Liptovske Matiašovice. Brokastīs saimniece man „piešķir” gardu omleti un kafiju. Kārtīgi iestiprinos, jo šodien priekšā neparedzams ceļa posms līdz Ukrainas robežai, kur kartē redzami vien nelieli celiņi, un nav ne jausmas, kāds izvērtīsies brauciens. Atceros Ukrainas piedzīvojumus pirms diviem gadiem.

Tā kā šī ceļojuma laikā restorānos nepusdienoju, tad pāri palikušo maizes riku ievīstu salvetē līdzņemšanai.

Saimniekam piepalīdzot, izstīvēju moci no malkas šķūnīša, kur tam pa nakti itin laipni tika atvēlēta vieta. Vesela pusstunda paiet, kamēr sapakojos un izrunājos ar saimnieku, cik nu iespējams izrunāties ar slovāku ar manām tā brīža čehu valodas zināšanām, un dodos ceļā. Pēc pārdesmit kilometriem nokļūstu pie kāda ezera un pēkšņi dabūju kā ar mietu pa pieri – pag, pag, šitajā vietā taču ir būts! Kā tad – šeit taču pāris naktis tika pavadītas, braucot no Karpatiem! Pareizi – tā tak ir slavenā ūdenskrātuve Liptovská Mara! Uzreiz atceros Karpatu Highlights, vārtīšanos pa māliem un nolauzto Bandīta hēbeli. Nenociešos un piebraucu pie paša ezera, lai vēlreiz nofotografētu pazīstamo vietu.

Pie šī ezera mēs jau kādreiz esam bijuši (sk. Karpatu Highlights)

Un tā ik pa brītiņam ieskatoties kartē, pa šoseju atkal šķērsoju vairākas kalnu pārejas. Sajūta visai sirreāla – skatienam paveras augstkalnu līdzenumi ar kroplām priedītēm un neskaitāmiem ciematiņiem ar padomju stila viesnīcām un dzīvojamām ēkām. Kādā krustojumā nejauši aizskatos un mazliet nošauju greizi – virzienā uz Prešovu, tomēr īpaši nestresoju un nolemju izbraukt cauri Prešovai, un tad atkal doties uz ziemeļiem līdz robežai, un tad - virzienā uz Ukrainu. Pēc pārsimt kilometriem iebraucu pilsētelē Svidník, lai lielveikalā nopirktu mazliet pārtikas un saeļļotu ķēdi. Kamēr pusdienoju un eļļoju ķēdi, apkārt sāk savilkties melni negaisa mākoņi un redzams, ka tūlīt tūlīt sāksies „mērcēšana”. Uzstīvēju lietus tērpu un dodos tālāk. Notiek tas, ko paredzēju – sāk gāzt, pie tam, jo tuvāk robežai, jo ceļu segums kļūst aizvien „sūdīgāks”. Jāuzmanās. Lai piedod man slovāki, bet salīdzinājumā ar Čehiju šīs valsts ceļi tiešām ir mazliet „bomzīgāki” un braucēji agresīvāki. Lai gan, salīdzinājumā ar LV kokteili, arī slovāki šķiet eņģeļi. Interesanti - jo tuvāk Ukrainai, jo uz ceļiem biežāk iespējams sastapt govis ar visiem ganiem.  Daba gan šeit ir ļoti skaista. Tipiskās sniegoto kalnu virsotņu ainavas nomaina neierasti svaigs lapu zaļums visapkārt, jo šajā dabas zonā vairs tikpat kā nav skuju koku, kas dominē kalnos un mūsu jauktajos mežos. Visapkārt lapu koku meži, zaļumu kalni, ziedos grimstoši sīciņi slovāku – ukraiņu ciematiņi ar uzrakstiem abās valodās, uz soliņiem - sēdoši tantuki lakatiņos un bērneļi nosmulētām mutēm. Kādā ciematiņā ieraugu autobusu un pie vietējā veikala tusējošu baru. Piestāju pie šiem nofotografēties – izrādās čehi, arī tusējot gar Slovākijas, Polijas un Ukrainas robežu. Saceļas vispārēja jautrība, kāds tusētājs visai pamatīgā štīmē man gandrīz ar varu vēlas iemānīt iekšā grādīgo. Es kratos vaļā, apsolot noteikti piebiedroties nākamreiz.

Tādā garā nonāku līdz Ukrainas robežai. Noraušos no moča fotografēties, te pēkšņi redzu, ka no ceļmalas upītes puses šurp lēkšo divi čigānēni, kas ir gatavi ar mani komunicēt slovākiski, ukrainiski, čehiski un visās pārējās iespējamās valodās. Un acis spīd vien, uz moci skatoties.

Nofotografēju moci ar čigānēnu un dodos tālāk, un beidzot nonāku ceļojuma tālākajā punktā – ciematā Zahor. Austrumos labi saredzami 6 km attālās Užgorodas skursteņi. Kamēr ceļmalā pētu karti, pie manis piestāj škoda ar slovāku policistiem, ka laipni apvaicājas, vai man nevajagot kaut ko palīdzēt.

Kamēr fotografēdamās vizinos cauri ciematiem, vējš sāk kļūt aizvien spēcīgāks, jau sāk lauzt sīkākus koku zarus un saceļ smilšu vērpetes ceļmalās. Nodomāju, ka ātrāk jāmūk atpakaļ uz rietumiem, jo no ziemeļaustrumiem tuvojas melni negaisa mākoņi un vētra. Tā arī daru – saku „atā” Ukrainai un dodos uz Ungārijas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem jau mani sveicina ciematu uzraksti slovāku un ungāru valodā un augļu un dārzeņu pārdotavas. Kādu laiciņu itin labi izdodas mukt no vētras, tomēr ap pulksten pieciem, kad vēl varētu vālēt vismaz pāris stundas, redzu ka arī priekšā briest aizvien draudīgāki lietus mākoņi. Jūtu, ka šodien jābeidz, ja negribu sagaidīt lietu un tumsu. Pie tam ceļojums vēl tikai pusē – jāpietaupa spēki. Kā nekā priekšā vēl Bratislava un Čehijas rietumu meži.

Iepriekšējā vakarā esmu izpētījusi karti un apsvērusi dažādus nakšņošanas variantus un iespējas – zinu, ka pēc pāris kilometriem ceļmalā jābūt kempingam. Vien jācer, ka tas būs atvērts. Manas cerības piepildās – jau pamatīgas lietusgāzes pavadībā iebraucu kempingā un atrodu tur divas dāmas un kungu, kas pašreiz vakariņo. Lūdzu būdiņu ar dušu – kungs noburkšķ, ka dušas neesot, bet dāmas savā starpā kaut ko sačukstas un par pieciem eiro piešķir man būdu ar četrām gultām, televizoru un dušu. Karaliski! Tā nu izdušojos, apēdu pēdējo sviestmaizi, mazliet palūru hokeju un lietus grabinātas miega dziesmas pavadībā savā būdā saldi aizmiegu ar domu, ka tik labi neesmu jutusies nevienā piecvaigžņu viesnīcā.

Trešajā dienā esmu pieveikusi 500 kilometru, nonākot mana apČehoslovakijas ceļojuma tālākajā punktā.