Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

Sešas dienas apkārt Čehoslovākijai
2.daļa

Teksts: Junona
Datums: 10.07.2008.
Rubrika: Ceļojumi

Pirmā daļa

Pirmajās divās dienās ceļā gar robežu esmu pieveikusi 1100 kilometru. Trešā diena uzaust Tatru kalnu ciematiņā Liptovske Matiašovice. Brokastīs saimniece man „piešķir” gardu omleti un kafiju. Kārtīgi iestiprinos, jo šodien priekšā neparedzams ceļa posms līdz Ukrainas robežai, kur kartē redzami vien nelieli celiņi, un nav ne jausmas, kāds izvērtīsies brauciens. Atceros Ukrainas piedzīvojumus pirms diviem gadiem.

Tā kā šī ceļojuma laikā restorānos nepusdienoju, tad pāri palikušo maizes riku ievīstu salvetē līdzņemšanai.

Saimniekam piepalīdzot, izstīvēju moci no malkas šķūnīša, kur tam pa nakti itin laipni tika atvēlēta vieta. Vesela pusstunda paiet, kamēr sapakojos un izrunājos ar saimnieku, cik nu iespējams izrunāties ar slovāku ar manām tā brīža čehu valodas zināšanām, un dodos ceļā. Pēc pārdesmit kilometriem nokļūstu pie kāda ezera un pēkšņi dabūju kā ar mietu pa pieri – pag, pag, šitajā vietā taču ir būts! Kā tad – šeit taču pāris naktis tika pavadītas, braucot no Karpatiem! Pareizi – tā tak ir slavenā ūdenskrātuve Liptovská Mara! Uzreiz atceros Karpatu Highlights, vārtīšanos pa māliem un nolauzto Bandīta hēbeli. Nenociešos un piebraucu pie paša ezera, lai vēlreiz nofotografētu pazīstamo vietu.

Pie šī ezera mēs jau kādreiz esam bijuši (sk. Karpatu Highlights)

Un tā ik pa brītiņam ieskatoties kartē, pa šoseju atkal šķērsoju vairākas kalnu pārejas. Sajūta visai sirreāla – skatienam paveras augstkalnu līdzenumi ar kroplām priedītēm un neskaitāmiem ciematiņiem ar padomju stila viesnīcām un dzīvojamām ēkām. Kādā krustojumā nejauši aizskatos un mazliet nošauju greizi – virzienā uz Prešovu, tomēr īpaši nestresoju un nolemju izbraukt cauri Prešovai, un tad atkal doties uz ziemeļiem līdz robežai, un tad - virzienā uz Ukrainu. Pēc pārsimt kilometriem iebraucu pilsētelē Svidník, lai lielveikalā nopirktu mazliet pārtikas un saeļļotu ķēdi. Kamēr pusdienoju un eļļoju ķēdi, apkārt sāk savilkties melni negaisa mākoņi un redzams, ka tūlīt tūlīt sāksies „mērcēšana”. Uzstīvēju lietus tērpu un dodos tālāk. Notiek tas, ko paredzēju – sāk gāzt, pie tam, jo tuvāk robežai, jo ceļu segums kļūst aizvien „sūdīgāks”. Jāuzmanās. Lai piedod man slovāki, bet salīdzinājumā ar Čehiju šīs valsts ceļi tiešām ir mazliet „bomzīgāki” un braucēji agresīvāki. Lai gan, salīdzinājumā ar LV kokteili, arī slovāki šķiet eņģeļi. Interesanti - jo tuvāk Ukrainai, jo uz ceļiem biežāk iespējams sastapt govis ar visiem ganiem.  Daba gan šeit ir ļoti skaista. Tipiskās sniegoto kalnu virsotņu ainavas nomaina neierasti svaigs lapu zaļums visapkārt, jo šajā dabas zonā vairs tikpat kā nav skuju koku, kas dominē kalnos un mūsu jauktajos mežos. Visapkārt lapu koku meži, zaļumu kalni, ziedos grimstoši sīciņi slovāku – ukraiņu ciematiņi ar uzrakstiem abās valodās, uz soliņiem - sēdoši tantuki lakatiņos un bērneļi nosmulētām mutēm. Kādā ciematiņā ieraugu autobusu un pie vietējā veikala tusējošu baru. Piestāju pie šiem nofotografēties – izrādās čehi, arī tusējot gar Slovākijas, Polijas un Ukrainas robežu. Saceļas vispārēja jautrība, kāds tusētājs visai pamatīgā štīmē man gandrīz ar varu vēlas iemānīt iekšā grādīgo. Es kratos vaļā, apsolot noteikti piebiedroties nākamreiz.

Tādā garā nonāku līdz Ukrainas robežai. Noraušos no moča fotografēties, te pēkšņi redzu, ka no ceļmalas upītes puses šurp lēkšo divi čigānēni, kas ir gatavi ar mani komunicēt slovākiski, ukrainiski, čehiski un visās pārējās iespējamās valodās. Un acis spīd vien, uz moci skatoties.

Nofotografēju moci ar čigānēnu un dodos tālāk, un beidzot nonāku ceļojuma tālākajā punktā – ciematā Zahor. Austrumos labi saredzami 6 km attālās Užgorodas skursteņi. Kamēr ceļmalā pētu karti, pie manis piestāj škoda ar slovāku policistiem, ka laipni apvaicājas, vai man nevajagot kaut ko palīdzēt.

Kamēr fotografēdamās vizinos cauri ciematiem, vējš sāk kļūt aizvien spēcīgāks, jau sāk lauzt sīkākus koku zarus un saceļ smilšu vērpetes ceļmalās. Nodomāju, ka ātrāk jāmūk atpakaļ uz rietumiem, jo no ziemeļaustrumiem tuvojas melni negaisa mākoņi un vētra. Tā arī daru – saku „atā” Ukrainai un dodos uz Ungārijas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem jau mani sveicina ciematu uzraksti slovāku un ungāru valodā un augļu un dārzeņu pārdotavas. Kādu laiciņu itin labi izdodas mukt no vētras, tomēr ap pulksten pieciem, kad vēl varētu vālēt vismaz pāris stundas, redzu ka arī priekšā briest aizvien draudīgāki lietus mākoņi. Jūtu, ka šodien jābeidz, ja negribu sagaidīt lietu un tumsu. Pie tam ceļojums vēl tikai pusē – jāpietaupa spēki. Kā nekā priekšā vēl Bratislava un Čehijas rietumu meži.

Iepriekšējā vakarā esmu izpētījusi karti un apsvērusi dažādus nakšņošanas variantus un iespējas – zinu, ka pēc pāris kilometriem ceļmalā jābūt kempingam. Vien jācer, ka tas būs atvērts. Manas cerības piepildās – jau pamatīgas lietusgāzes pavadībā iebraucu kempingā un atrodu tur divas dāmas un kungu, kas pašreiz vakariņo. Lūdzu būdiņu ar dušu – kungs noburkšķ, ka dušas neesot, bet dāmas savā starpā kaut ko sačukstas un par pieciem eiro piešķir man būdu ar četrām gultām, televizoru un dušu. Karaliski! Tā nu izdušojos, apēdu pēdējo sviestmaizi, mazliet palūru hokeju un lietus grabinātas miega dziesmas pavadībā savā būdā saldi aizmiegu ar domu, ka tik labi neesmu jutusies nevienā piecvaigžņu viesnīcā.

Trešajā dienā esmu pieveikusi 500 kilometru, nonākot mana apČehoslovakijas ceļojuma tālākajā punktā.

Ceļojuma tālākais punkts

Turpinājums sekos...

*****
5

Komentāri

bumsii @ 16:36 17.10.2008.
Un turpnājums neseko::(((

. @ 09:16 18.07.2008.
visos aprakstos dominē lietus

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss