Acīmredzamais

Ilona Ķirse
Datums: 27.01.2009.
Rubrika: Sievietēm

Nu bija klāt īstais pavasaris, lai beidzot pastaigātu pie instruktora un iemācītos braukt ar moci. Lai gan periods no pirmā apļa figūru laukumā līdz CSDD inkvizīcijai ievilkās līdz 3 mēnešiem, te nu es biju: dažu soļu attālumā līdz kārotajām tiesībām.

Kā jau parasti steigā un uztraukumā, papildus rodas sarežģījumi. Izrādās, eksāmenu nevaru sākt kārtot, pirms nav nomainīta mācību braukšanas atļauja, jo uz tās vēl - pirmslaulību uzvārds. Kad pēc 30 minūtēm iedrāžos pie norīkotā inspektora, savā priekšā ieraugu kalsnu, pašpārliecinātu dāmu melnās drēbēs, kas bargi vaicā: „Kāpēc Jūs tik ĻOTI kavējat?”. Tiekam skaidrībā, jau pēc brīža esam laukumā.

Pirms sākt, viņa draudošā balsī pavēl: “Lūdzu, izpildiet komandas ĀTRI! Un izmantojiet vismaz otro ātrumu.” Šis uzstādījums mani nedaudz nobiedēja, jo biju pārliecināta, ka labāk lēnāk, nesteidzoties, lai nekas nesamisējas.

Izbraucu lielo čūsku, pēc kuras tiku piesaukta klāt. Inspektores acis kvēloja! Nu viņa šņāca: „Es taču teicu: ĀTRI!!!”. Sabijos ne pa jokam. Atzīšos, tieši lielo astotnieku  tajā brīdī nepratu izpildīt ātri. Satraukums darīja savu. Apgriezos riņķī, palielināju ātrumu, pārslēdzos uz otro un pat uz trešo, kas, protams, lika nenormāli sanest, kā rezultātā notriecu no sava ceļa oranžo zīmi. Brīnums, ka vispār sabremzējos,- no malas esot izskatījies, ka nositīšos.

Pienāku viņai klāt un manu sejā triumfu: „Motociklistam jāprot braukt ĀTRI!”. Es: „Te, laukumā, kur pat nav drošības sistēmas? Un kā Jūs nosakāt ātrumu?”. Taču diskusijai nav jēgas, jo eksāmens izgāzts ar acīmredzamu crashu.

Šai aizejot, aculiecinieki sāk stāstīt: „Viņai patīk, lai brauc ātri! Arī pilsētā. Ne uz 50, bet uz visiem 65! Citādi pie viņas nenolikt!” Rodas šādas pārdomas: „A kāda man daļa, kas viņai patīk? Tā nav privāta ballīte! Te nav subjektivitātes! Tikai tādēļ, ka pseidorokerienei pie 40, iespējams, ir kaut kādi kompleksi un vēlme izrādīties, man ir jācieš?”.

Neko darīt, nonāku pie cita mēģinājuma. Pietiekoši patīkams puisis, nomierinoša balss. Uztraucos, bet “eju” uz priekšu - pa diviem mēģinājumiem uz katru figūru. Arī šim ātrums visu laiku pa mazu (nav nemaz tik mazs,- tie, kas stāv malā, to var apstiprināt), bet ļauj kustēties tālāk. No astotnieka izbraucot, esot roku pacēlusi par vēlu, bet kurš to tagad var pierādīt (kā vēlāk izrādās, tieši to leņķi kamera netver). Otrs mēģinājums, kā visi iepriekšējie, veiksmīgs. Pirms ieskriešanās viņš sāk draudēt: „Ja nesāksiet braukt ātrāk, Jums eksāmens beigsies”. Izbraucu. Izrādās, esot pirms tam bijis jāizbrauc baļķis. Lai atkārtoju tieši tādā secībā. Kāpēc? Pēc likuma figūru secību varam izvēlēties paši! Bet tajā brīdī nestrīdos. Ieskrienos vēl - tik ātri, cik ļauj mana komforta sajūta, lai neapdraudētu dzīvību (sākumā taču vajag braukt uzmanīgāk, vēl jau nav piešauts). Piebraucu, nostopēju un ...staroju! Jo zinu, ka esmu TO izdarījusi. Šis pienāk un paziņo, ka diez kas nav - esot pa tālu apstājusies. Paskatāmies kopā: nav nemaz tik tālu - kādi 15 cm. Un vispār - viņš nevarot ieskaitīt, jo es visu laiku esot braukusi pa lēnu.

- Uz kāda pamata Jūs to varat apgalvot?
- Tas ir acīmredzami.
- Kam acīmredzami?
- Man. Un vispār, es Jūs brīdināju.

Tātad - draudu izpildīšana.

Nu nebija tā izgāšanās. Tas bija kaut kāds kārtējais princips. Es vēl, turpat stāvot, acīs skatoties, jautāju: “Kāpēc Jūs tā darāt, esmu taču nolikusi?”

Bet nu eksāmens neieskaitīts. Parakstos zem “nepiekrītu” un jau pēc 5 minūtēm esmu pie cienījama priekšnieka, lai izstāstītu savu bēdu. Jau pēc 2 minūtēm arī inspektors klāt - tātad sajutis, ka nebūs labi,- kā saka krievi, „pogorjachilsja”. Sākam nelielu diskusiju, bet viedais priekšnieks nevar izšķirt strīdu, nezinot apstākļus.

Uzrakstu parastu iesniegumu jeb sūdzību un jau pēc trīs nedēļām esmu Miera ielā. Jau sagatavojos baigajai aizstāvības runai, taču mani atbruņo pieci smaidīgi, miermīlīgi kungi, kuri esot jau pieņēmuši pozitīvu lēmumu par labu man. Viņi varbūt piekrīt, ka ātrums varēja būt arī lielāks, taču mans novērojums par to, ka laukumā nav radaru, kas fiksētu ātrumu, esot pārāk spēcīgs arguments. Tāpat arī par drošības sistēmas neesamību, par figūru secības izvēli utt..

Vēl divas nedēļas, un esmu ieradusies uz kārtējo pārbaudījumu. Nedaudz pārsteidz fakts, ka atkal jāmaksā par eksāmenu (Kāpēc? Ja toreiz džekiņš nebūtu piekasījies, man taču, iespējams, nebūtu jānāk šodien). Bet nav laika strīdiem.

Trāpās viens no tādiem inspektoriem, kas nemēdz skatīties cilvēkiem acīs. Diemžēl esmu arī viņu vērojusi darbībā. Vienreiz laukumā dzirdēju, kā viņš otru inspektoru mēģina sakūdīt, lai tas savam eksaminējamajam neieskaita figūru.

Dodamies ceļā. Līst lietus, bet tas varbūt pat labāk. Iemesls, lai nekur neskrietu. Kā vēlāk atklājas, inspektors nepieļāva maksimālā ātruma samazināšanu šī “nenozīmīgā” iemesla dēļ. Par to, ka pie zīmes 70 vienu posmu nobraucu uz 65, vēlāk dabūšu četrus  punktus. Lietus turpina līt, asfalts, tāpat kā sliedes un bruģis, turpina slīdēt. Bet man garīgais labs - redzu, ka neblamējos.

Te ieraugu kādā no āra pulksteņiem, ka braucam jau stundu. Un sāk tīri fiziski apnikt, jo spriedze jau nekur nav zudusi. Džekiņš acīmredzami krāj punktus: dažos sarežģītos krustojumos laiž pa vairākiem lāgiem- ja nu iekritīšu? Maršruts izvēlēts viltīgi- ir Pārdaugavā vietiņas, kur zīmes ne vienmēr loģiski saliktas, kur vienvirziena ceļš pārvēršas par divvirzienu, bet jau pēc mirkļa - atpakaļ. Un tik kreisos pagriezienus! Bet turpinu braukt, pat smaidu par uzkrītošo spīdzināšanu.

Esam klāt. Spriedze sasniedz savu kulmināciju, kad lieku nost moci: neizņemu no ātruma, tas noraustās un gandrīz nokrīt! Tādā kā filmas palēninājumā izdodas to noturēt.

Inspektors iesauc mašīnas salonā un sāk purināt galvu, vaimanājot: “Nu nezinu, nezinu, nezinu, nezinu...Man nepatika, nepatika, nepatika”, un tā kādas divas minūtes. Puisis intriģē kā detektīvfilmas varonis. Turpina izrādīt savu varu un mēģina iebiedēt. Ļoti labi zinu, ka nolikusi esmu. Kad saņemu lapu, pilnu aprakstītu ar vieninieciņiem un vienu četrinieku, tomēr aptveru, ka eksāmenu ir ieskaitījis. Sniedzu roku spiedienam, kas tiek noignorēts. Bailes, ka devu kukuli?

Secinājumi? Varēju vēl mierīgi turpināt sūdzēties un tiesāties. Par to, ka man ir nozagta motosezona, jo tiesības dabūju tikai septembrī; par to, ka pa lietu tiku mocīta ilgāk par stundu; par to, ka inspektori turpina uzvesties pārāk valdonīgi un diktatoriski; par to, ka tie mazie punktiņi pa vieniniekam nemaz visi nebūtu pierādāmi, ja tiktu noskatīts video (jo šoreiz tiešām braucu labi); par to, ka viņš vēl eksāmena beigās mēģināja psiholoģiski ietekmēt; par to, ka bija otrreiz jāmaksā par eksāmenu; par to, par to, par to... Taču tad, kad rokās turi reālu, siltu tiesību apliecību ar A burtiņu un savu smaidu virsū, to visu nemaz nekārojas darīt!

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss