Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

Sešas dienas apkārt Čehijai un Slovākijai
Nobeigums

Teksts: Vita Turuka
Datums: 22.03.2009.
Rubrika: Ceļojumi

2. daļa

Ceturtā diena mani sveic ar pamatīgiem miglas blāķiem, tā ka brīžiem nākas braukt uz labu laimi, jo redzamība – minimāla. Tomēr pēc pāris stundām miglas blāķi izklīst, mans motocikls traucas pa šoseju, un es atkal varu vērot Slovākijas dabas jaukumus. Tomēr, lai arī traukšanās pa šoseju ir visai ērta un patīkama, un kādu brīdi pat uznāk vēlme novirzīties no ieplānotā maršruta un braukt tur, kur ceļš labāks, mans piedzīvojumu meklētāja gars ātri vien uzvar vēlmi pēc ērtībām.

Čehija

Es nobraucu no šosejas uz maza, šaura celiņa, kas, kā man rāda karte, virzās cauri dabas parkam Slovensky Kras. Atkal nedaudz riskēju un ne mirkli nenožēloju savu izvēli. Celiņš ir mazs un šaurs, toties – kāds! Šķiet, ka esmu iebraukusi zaļā paradīzē. Visapkārt slejas milzīgiem kokiem noaugušas stāvas kalnu nogāzes, pār mani liecas koku zari, un man šķiet, ka tā varētu izskatīties vārti uz paradīzi. TĀDU zaļumu - tik sulīgu, bagātīgu un priecīgu-, vēl neesmu savā dzīvē redzējusi. Ceļš ved kalnup lejup cauri bezgalīgiem zaļumu kalniem, un esmu sajūsmā.

Izbraucu cauri šai paradīzei un atkal atgriežos uz šosejas. Šovakar mans mērķis ir nakšņot kaut kur pie Bratislavas, un uz to arī virzos. Kādā no kārtējiem ciematiņiem apstājos, lai palūkotos kartē, un akurāt it kā man par godu pēkšņi atskan Gaudeamus igitur, kuru mazliet čerkstošā balsī atskaņo ciematiņa centrā uzstādītais skaļrunis, kas ir ļoti interesanta un jauka tradīcija Čehijā un Slovākijā. Proti, šādi skaļruņi noteiktā dienas laikā atskaņo vietējās ciemata ziņas un nospēlē pa kādai jaukai dziesmiņai, parasti čehu vai slovāku valodā.

Bratislava

Tā nu turpinu savu ceļojumu gar Slovākijas un Ungārijas robežu. Kalni ir aiz muguras, un manam skatam paveras auglīgie Donavas vīnogu dārzi un magoņu lauki. Šeit ir vismaigākais un siltākais klimats Slovākijā, un to drīz vien sajūtu arī uz savas ādas. Kļūst karsti, un drīz vien nomainu savus siltos motocimdus pret plānākiem. Netālu no Bratislavas piestāju pie lielas hidroelektrostacijas, lai nofotografētos uz zilās Donavas fona. Tā kā diena sliecas uz vakara pusi, tad nolemju sameklēt nakšņošanas vietu kaut kur pie Bratislavas un pilsētu apskatīt otrā rītā, lai telti un pārējās paunas varētu atstāt kempingā, nevis kaut kur pilsētas centrā uz motocikla, kur tām manas prombūtnes laikā diezgan droši varētu pieaugt kājas. Pārdesmit kilometru aiz Bratislavas ceļa malā ieraugu kempingu un priecīgi dodos pieteikt savu ierašanos. Tomēr mans prieks par veiksmīgo atradumu pazūd kā nebijis, līdzko man tiek paziņots, ka diemžēl šovakar es šeit nevarot palikt, jo kempings esot rezervēts kaut kādam kara veterānu saietam. Aptveru, ka cita kempinga meklējumi draud izvērsties diezgan nogurdinoši un pamatīgi ievilkties, ar izmisuma pilnu sejas izteiksmi stāstu saimniecei, ka man, manai teltij un motociklam pietiktu ar pāris kvadrātmetriem kaut kur visdziļākajā kempinga teritorijas nostūrī un es, nudien, nevienam netraucētu. Tas nostrādā, saimniece sazvana kādu citu augstāk stāvošu spēku, un man tiek ierādīta vieta biezā, garā zālē aptuveni 20 metru no tualetēm. Cik maz vajadzīgs pilnīgai laimei!

Iestīvēju moci zālē, atbalsta kājiņa grimst mīkstās smiltīs, ātrumā sameklēju koka zaru, uz kā atstutēties, un uzslienu telti. Kad darbs padarīts un, tā teikt, pirmās vajadzības apmierinātas, var doties sabiedrībā. Izrādās, tā saucamais veterānu saiets pulcē visdažādākos cilvēkus no Slovākijas, Austrijas un Vācijas, kuri fano par 2. pasaules kara militāro tehniku. Vienvārdsakot, cilvēki sapulcējas, trīs dienas komunicē, dzer alu, braukā ar kara laika autiņiem un motocikliem un bauda dzīvi. Nopērku alu un ķiplokmaizi, iejūku veterānu barā un ar prieku izmantoju iespēju pakomunicēt vāciski, krieviski, čehiski, safotografēties, izvizināties pa tuvējo mežu, uzspēlēt uz akordeona Es nenācu šai vietā un uzdziedāt kopā ar šo raibo kompāniju.

Nākamās dienas rītā atstāju telti un guļammaisu kempingā, lecu savam rumakam mugurā un dodos apskatīt Bratislavu. Iebraucu centrā un, ilgi nedomājot, izmantoju motocikla priekšrocības, noparkojoties zem kāda tilta šaurā jo šaurā vietiņā starp automašīnām tieši pie Bratislavas pils mūriem.

Vairākas stundas paiet, klīstot pa Bratislavas vecpilsētas ieliņām un pils pagalmiem. Pēc pilsētas apskates dodos atpakaļ uz kempingu, sapakojos un dodos ceļā – atpakaļ uz mājām – Čehiju. Paldies un uzredzēšanos, Slovākija! Manā priekšā ir vēl viena nakts, pāris simtu kilometru, kalni, meži, pļavas, pilsētas un ciemati...un piedzīvojumi. Uz Slovākijas un Čehijas robežas iemūžinu sevi pie abu valstu robežzīmēm.

Kilometrs aiz kilometra, ciemats aiz ciemata – nu man ceļojums turpinās gar Čehijas dienvidu robežu. Kādā robežpilsētiņā mazliet nomaldos un nejauši iebraucu Austrijā. Paskat tik - pirms pāris gadiem šāda nejaušība robežkontroles dēļ nemaz nebūtu iespējama, bet tagad – visi ceļi vaļā! Pat nepamani, ka esi iebraucis citā valstī.

Autrija

Atkal ir kļuvis manāmi vēsāks. Nolemju pārnakšņot kādā kempingā pie vienas no lielākajām ūdenstilpēm Čehijā – Lipno ūdenskrātuves. Šoreiz nakšņošanas vietas atrašana nesagādā itin nekādu problēmu – ieripinos kādā kempingā ezera krastā, kur neviens pat tā īsti nepamana manu ierašanos. Kad eju noskaidrot cenu un samaksas kārtību, saņemu atbildi, lai slienot telti, kur vien tīkot, samaksāšot rīt prombraucot.

Izmetu slaidu loku pa kempinga teritoriju un izvēlos vietiņu pie kāda bērza. Sēžu teltī, atzīmēju piezīmju blociņā dienas piedzīvojumus, lūkojos uz ezeru, ieklausos kaut kur tālumā esošā dunoņā un ēdu siermaizi. Ak, šīs sviestmaizes! Nezinu, kādēļ, bet šādi ceļojot, ieturēties kafejnīcās vai restorānos man itin nemaz negribējās, pietika ar pāris sviestmaizēm, jogurta kārbiņu un šokolādes tāfelīti enerģijai.

Tuvojoties tumsai, lienu guļammaisā ar domu, ka, ja man un mocim viss turpināsies tikpat veiksmīgi (tfutfutfu), rītvakar jau gulēšu baltos, mazliet apdilušos palagos manās Prāgas kopmītnēs.

Naktī pamostos un dzirdu, ka manas aizdomas ir apstiprinājušās – vakarā tālumā saklausītā dunoņa ir pietuvojusies, un zinu, ko tas nozīmē – mana pēdējā ceļojuma nakts draud pārvērsties pamatīgā negaisā. Atliek vien gaidīt. Sagaidu arī – ezers sāk šalkt aizvien spēcīgāk, pāri ezeram tuvojas lietusgāze. Lietus lāses, sākumā retas, pret telts jumtu sāk sisties arvien biežāk un spēcīgāk, un tad jau negaiss ir klāt – visapkārt zibeņo, pērkoņo un gāž tā, ka šķiet – ar visu telti tikšu ieskalota ezerā. Tomēr tas nenotiek, pēc vairāku stundu plosīšanās negaiss ir prom, un es jau nezkuroreizi nopriecājos, ka, pateicos rūgtajai pieredzei (kad kādā no iepriekšējiem ceļojumiem pēc lietusgāzes nakts vidū teltī pamodos peļķē), neesmu skopojusies ar labas, pamatīgas telts iegādi. Telts – tā ir svarīgākā lieta ceļojumā, tā uz kādu laiku ir tava māja, tavs cietoksnis un patvērums.

No rīta pamostoties konstatēju, ka ārā vēl aizvien pamatīgi līst, un acīmredzot mana ceļojuma pēdējā diena izvērtīsies visai slapja, jo nomācies ir pamatīgi. Neko darīt – uzgaidu, līdz lietus lāses kļūst mazliet retākas, ātri sapakojos un dodos projām. Pie iebraukšanas barjera ir atvērta, būdiņā pie barjeras neviens nesēž. Uzgaidu pāris minūtes, bet, tā kā neviens par mani neliekas ne zinis, tad domās pateicos šai viesmīlīgajai bezmaksas vietai un – aidā – ceļā! Šodien jāpieveic pēdējais ceļa posms cauri kalnainajiem, tumšajiem Šumavas Nacionālā parka mežiem un Krušne kalniem (Krušne Hory). Kā jau gaidīju, lietus nepārstāj līt, bet brīžiem pieņemas spēkā. Pēc pāris stundu braukšanas jūtu, ka mans vecais hidrotērps savu mūžu ir nokalpojis un nepavisam vairs nav uzdevumu augstumos. Pie tam, tā kā biju paļāvusies uz šo večuku, tad neesmu paņēmusi līdzi arī motojakā un motobiksēs iepogājamo ūdensnecaurlaidīgo oderi, līdz ar to jūtu, ka manas bikses lēnā garā kļūst aizvien mitrākas. Apstājos kādā benzīntankā. Pateicoties mitrumam un drēgnumam, beidzot sāk prasīties pēc karstas zupas. Pasūtu gulaša zupu un pāris kartupeļu pankūkas. Oficiante uz mani līdzjūtīgi noskatās un novēl laimīgu ceļu un uzmanīgu braukšanu. Nu nav jau tik traki. Mierinu sevi, ka neesmu tak no papīra, un šī ir pēdējā ceļojuma diena, tā ka man patiesībā ļoti ļoti veicas.

Tā nu, ik pa brīdim apspiežot ķecerīgo domu mest mieru un doties taisnā ceļā uz Prāgu, aizkuļos līdz Vācijas robežai un, protams, nofotografējos. Kamēr ņemos ap fotoaparātu, daži vācu motociklisti piestāj un apvaicājas, vai man viss kārtībā. Garastāvoklis uzreiz uzlabojas. Lietus ir mitējies, un braucienā, atbalstoties pret motocikla kāpšļiem, ik pa brīdim piepaceļos uz kājām, lai ceļavējam pūšot, mēģinātu izžāvēt bikses. Paskats droši vien jancīgs, bet tas man arī izdodas. Gandrīz sausās biksēs esmu nokļuvusi Čehijas ziemeļu daļas kalnos, un asfalts šeit jau brīžiem sāk atgādināt Latviju. Kratīklis tāds, ka šķiet - motocikls sadalīsies daļās, un es arī. Tomēr pievarēju arī šo ceļa posmu – kalnu sniegtais brīnišķīgais pārdzīvojums ir simtkārt spēcīgāks par sīkām grūtībām. Netālu no Čehijas pilsētas Homutovas (Chomutov) atkal nokļūstu uz lieliskas, platas šosejas. Ceļmalās lepni izslējušies vairāki vēja ģeneratori – vējš šeit ir tik spēcīgs, ka koki jau kopš bērnības aug šķībi un veido ārkārtīgi interesantu ainavu.

Mans ceļojums tuvojas nobeigumam. Vēl pēdējo reizi uzpildu bāku un dodos uz ceļojuma sākumpunktu – Usti nad Labem. Tomēr, kā par spīti, pēdējos 15 kilometrus garā ceļa posmā tiek veikts ceļa remonts, tāpēc satiksme uz Prāgu tiek novirzīta no tuvumā esošās Teplices pilsētas. Samierinos un dodos uz Prāgu. Bez 15 kilometriem savu mērķi esmu sasniegusi – esmu veikusi ceļojumu apkārt Čehijai un Slovākijai, sešās dienās uz motocikla pieveicot 3300 kilometrus!

Prāgā ierodos diezgan pamatīgi nosalusi, bet ar neaprakstāmu laimes un gandarījuma sajūtu, kura, tāpat kā manas ceļojuma atmiņas, paliks pie manis uz visu mūžu. Tā ir manta, ko kodes un rūsa nemaitā, viena no nedaudzajām vērtībām uz šīs zemes, kurā patiesi ir vērts ieguldīt laiku, naudu un enerģiju.

Lai Jums nākamsezon aizraujoši ceļojumi!

Vita
*****
5

Komentāri

students @ 10:18 15.05.2009.
Visu cieņu! Nopietns ceļojums vienatnē!!! :)

freerider @ 07:17 24.04.2009.
Labs ceļojums un superīgas raksts!

<b>hymer</b>hymer @ 06:23 14.04.2009.
Forši lasīt ceļojumu aprakstus, tas iedvesmo! :)

Njaa @ 08:35 02.04.2009.
man patīk šie stāsti

i.moto @ 14:21 31.03.2009.
Apbrīnojams ceļojums.Cik sapratu brauci viena-super,ka ir tādi kā Tu!

$$$ @ 10:15 26.03.2009.
Forši bija palasīt. Gaidīšu vēl kādu rakstu! :)

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss