Karstais forums
Aptauja

Latvijā 6% iedzīvotāji kā pārvietošanās līdzekli labprāt izmanto motociklu vai mopēdu

Tik daudz!?
Normāls cipars
Vēlētos, lai ir vairāk
rezultati
Lidzigi raksti
Bilde

Pedejie komentari
Registretiem lietotajiem


atcerēties
Lietotāja reģistrācija  Aizmirsi paroli?

Skuķis pie ragiem

Teksts: Baiba
Datums: 19.08.2008.
Rubrika: Sievietēm

Atceros, kā pirmo reiz tētis manos 13 gados iedeva pabraukt ar motociklu...Tas bija Minsk. Tajā laikā šķita, ka labāka nav. Kā tik no skolas, tā pie mocīša un aidā pa lauku ceļiem.


uz galeriju

Uz asfalta nelīdu, jo apzinājos, ka apdraudētu citus un pati sevi. Lai gan atceros, ka vienreiz braucu gan, bet tas bija tikai divsimt metrus, kad biju saņēmusi atļauju no tēta aizbraukt pēc pasta. Tā ES arī IEMĪLĒJU MOTOCIKLUS... Protams, par tehnisko pusi lielas sajēgas nebija, bet, ja kāds ko stāstīja, tad klausījos cītīgi.

Tā gāja laiks un sāka šķist, ka braukt jau protu, ne reizi nebiju kritusi... Tik reiz, kad kustējos pa izbraukātām risēm, uzdevu gāzi, nevis to nometu, un bez maz vai pārlidoju pāri visām bedrēm un iebraucu aplikos (civilizētā valodā – zāģu skaidās). Apstājos, bet no lielā stresa nespēju mocīti noturēt un nolēcu aši nost. Tas nokrita. He, tajā laikā šķita tik smags. Bet tagad smīns uz lūpām ieraugot.

...Pagāja gadi un tētis Minsk pārdeva ar solījumu nopirkt jaunu mocīti (Es, maza būdama, tam arī noticēju). Tad solījums pārauga solījumā par rolleri un es atteicos...

Nu jau ir pagājuši vairāki gadi... Gadus 3-4 nebiju pati braukusi mocītim pie stūres. Gribēties jau gribējās, tik nebija iespējas, taču, sākot mācīties Rīgā, kārdinājums auga un auga, jo šeit tos varēja redzēt ik dienu (sezonas laikā). Un man gribējās kāda gudra un zinoša cilvēka padomu šai lietā. Tad pamanīju vilinošu piedāvājumu no kāda pieredzējuša motobraucēja puses. Viņš piedāvāja mācīties braukt cilvēkiem gan ar pieredzi, gan pilnīgi bez tās. Daudz nedomājot, izrakstīju, jautājot vai piedāvājums tiešām ir spēkā (jo kuram gan gribas dod savu mocīti lauzt kaut kādam zaļknābim). Tā visu uzzinājusi un novienojusies par detaļām, gaidīju, kad pienāks attiecīgais laiks, lai varētu sākt mācīties (ārā vēl bija sniegs). Tiklīdz laiks kļuva piemērots, lai sēstos mocim pie ragiem, tā zvanīju un jautāju, kad varētu. Sākumā viņš visu laiku bija aizņemts (Viņa motoklubam pievienojās jauni dalībnieki). Tā vienreiz, otrreiz... Un tad uzrakstīju, ka, vai nu sākam mācīties, vai es vienkārši netērēju savu laiku un meklēju kādu citu, kurš būtu ar mieru mācīt. Sekoja atbilde, ka nākošajā nedēļā varētu. Bija liels prieks. Beidzot! Beidzot par gariem laikiem es atkal varēšu pabraukt.

Pirmās nodarbības

Pienāca pirmā nodarbība. Mocītis, ar ko man deva mācīties, bija un ir Cagiva 125 kubikcentimetri. Manī bija jūtams SUPER LIELS STRESS. Jo cilvēks nepazīstams, un mocīts nav mans. Tā nu visu apstāstījis, iedevis ķiveri, laida braukt. Ak Dievs... TĀDU KAUNU (Tā kā mocīts ir divtaktu, tad ir jāpiešaujas, lai varētu normāli uzsākt braukt nenoslāpējot). Noslāpēt jau nenoslāpēju, bija daudz ļaunāk: izdarīju tieši tā, kā tajās risēs. Aiz uztraukuma nevis nometu, bet uzdevu gāzi. Nespēju vairs novaldīt un sapratu, ka būšu sienā. (Uzsāku pie garāžām,- respektīvi, abās pusēs garāžu rinda un pa vidu – ceļš). Man bija tik lielas bailes sasist mocīti, ka pagriezu savu sānu, lai pēc iespējas mazāku skādi nodarītu mocītim. Un BAUKŠ, sekoja kritiens, un mocis man virsū. Es iespiesta pie garāžas durvīm. Nespēju izvilkt kāju, lai celtos augša un celtu mocīti. Pieskrēja treneris (Saukšu tā, jo instruktors man asociējas ar apmācību iekš autoskolas, un vārds nevienam neko neizsaka), palīdzēja piecelties un piecēla mocīti, jautāja, vai nekas nav sasists. Teicu, ka viss kārtībā, lai gan sasitusies, loģiski, biju, bet ne tik traki, lai nevarētu paiet vai kā citādi pildīt visas normālās funkcijas (taču kauns bija milzīgs, ja ņem vērā faktu, ka es ar mocīti jau biju braukusi un domāju, ka braukt arī daudz maz māku, tagad tapa skaidrs tikai viens, es ne vella vēl nemāku).

Mocītim arī, paldies Dievam, nekāda lielā skāde nebija nodarīta: nošķiebta stūre, un mazliet noskrāpēts pie aizsargstikla. Stūres problēma tika ātri atrisināta un jau pāris minūšu laikā tā tika novietota pareizā stāvoklī. Liels paldies trenerim par viņa pacietību un mierīgo izturēšanos...Viņš pavisam mierīgi teica: „Sēdies un mēģini vēlreiz”. Tas iedrošināja, lai gan stress un bailes bija lielas... Sapratu, ka vienmēr jāpatur prātā, ka mocītim ir sajūgs un bremzes, un to nedrīkst aizmirst nevienā situācijā... Tā nu sāku mēģināt braukt... Kad, pēc viņa domām, jau biju daudz maz iemācījusies uzsākt, braucām uz asfaltētu laukumu (pagarš, taisns, asfaltēts posms, kur reti apgrozās mašīnas). Mācījos izbraukt čūsku, apgriezties, uz 50 km/h uzsākt bremzēt tā, lai apstātos pie noteiktas līnijas. Izbraukt astotnieku tā arī nesanāca, jo bija bail, ka, pa daudz sasveroties un taisot mazu aplīti, apgāzīšos, tāpēc lāga neizdevās. Laiks paskrēja ļoti ātri - bija pagājušas divas stundas. Sākumam pietika, un arī ilgāk par divām stundām mācīties nav lielas jēgas, jo var piekust rokas, zust uzmanība (līdz ar to, īpaši neatcerēsies, kas tika stāstīts, vien to, ka bija forši). Pēc nodarbības, neskatoties uz neveiksmēm, sirdī bija prieks un labs garastāvoklis.

Pienāca nākamā nedēļa un atkal bija sarunāts pamācīties, satiekoties laukumā, un atkal man bija stress (tāds saviļņojošs, kā pirms pasākumiem, kuros jāuzstājas), un, kad ieraudzīju, ka viņš paņēmis līdz arī sievu, stress kļuva vēl lielāks. Tā nu sāku braukāties, un, tā kā pagājušajā nodarbībā jau biju piešāvusies apgriezties bez kāju palīdzības, tad šinī darīju tāpat... Vairākas reizes jau biju braukusi no viena gala uz otru un apgriezusies, taču, vienā galā griežoties riņķī, stūre bija pa daudz sagriezta, ātrums pa lēnu un nostrādāja gravitāte – atkal kritiens, jo nebija kājas, kas no tā pasargātu un izlikt jau vairs nepaspēju. Ehhh...

Šoreiz gan ātri biju augšā un piecēlu mocīti, tad pieskrēja treneris un jautāja: ”Kāpēc kritām?” Pastāstīju, kas un kā... Un sekoja viņa teiciens, ka vienmēr jau ir sajūgs un bremzes. Uztraukumā atkal tas laicīgi netika apzināts un sekoja bums gar zemi. Šoreiz arī biju vairāk apskādējusi kājas (vairāk sāpēja un bija noplēsta āda, jo kritu uz asfalta), un mocīts arī bija apskādēts – nolauzu kreiso pagrieziena rādītāju un saliecu sajūga hēbeli (stūre, protams, tiek nošķiebta pie kritiena, bet šoreiz mazliet, jo pēc tam braucot nevarēja just, ka sajūga puse būtu tuvāk, kā gāzes). Mocīts tika pielaists un sēdos atkal. Protams, sajūta bija vēl sūdīgāka, jo atkal bija noticis kritiens. Taču apņēmība guva virsroku un centos, cik vien varēju. Tā, atkal veicot dažādus vingrinājumus pa laukumu, tika pavadītas divas stundas. Viņš teica, ka progress ir, bet man bija pretī jautājums: „Un kā tad kritiens?”. Taču lielākā daļa mācoties krīt. Un neviens vēl nav piedzimis ar ātrumkārbu starp kājām. Bet tāpat es uzskatīju, ka citi vismaz krita ar iemeslu, bet man savi kritieni šķita visstulbākie.

Tā aizbraucu mājās, visu apdomāju (es tā vienmēr darīju pēc treniņa), apskatīju zilumus. Skats nebija diez ko sievišķīgs. It īpaši, paskatoties uz kājām, šķita, ka tās pieder kādam puisim, kurš ir dauzījies pa āru un n-tās reizes kritis. Vislielākās bažas bija par ceļgaliem. Ka tik ūdens nesāk krāties ceļos, jo abi ceļgali bija pamatīgi apdaudzīti... Roka jau arī nebija diez ko skaistāka. Vēl no pirmā kritiena liels zilums, sākot no elkoņa līdz plaukstas locītavai, un tad vēl mazi zilumi izkaisīti no elkoņa uz augšu līdz plecam... Arī pats plecs bija nedaudz sasists. Otrais kritiens, protams, pastiprināja zilumu stiprumu uz rokām, nemaz nerunājot par kājām, jo tās tika vairāk satraumētas tieši otrā kritiena laikā... Visu nedēļu līdz nākamajam treniņam izvērtēju, kas bija labs, kas nē, aprunājos ar tiem, kas jau brauc ar mocīšiem, viens no viņiem man ļoti labi palīdzēja, iedrošinot un sakot, ka nevajag nervozēt, vienkārši uzsēdies un brauc. Jo tu valdi pār mocīti, nevis viņš pār tevi.

Saplūst ar satiksmi

Tā nu atkal nedēļa bija garām, un es atkal biju klāt uz nākamo nodarbību. Šoreiz bija sarunāts tikties pie garāžām. Un mani gaidīja kaut kas šokējošs... Uztraukums manī bija, kā vienmēr, un, kad pateica, ka šodien mēs varētu pabraukt arī pa ielām, es teicu: „Bet varbūt tomēr labāk ne?” Protams atbilde bija, ka nekas traks jau nevar notikt un tāpēc sēdies tik virsū, izbrauc kādu aplīti apkārt garāžām un braucam. (Man fakts braukt pa Rīgu nepatika tik ļoti tieši tāpēc, ka es pa Rīgu nebiju braukusi pat ar mašīnu, kur nu vēl ar moci). Tā nu braucām ielās... Labais pagrieziens ārā no pagalma, tad vajadzēja sekot kreisajam pagriezienam neregulējamā krustojumā, taču ceļš, uz kura bija jāuzgriežas, bija divās joslās katrā virzienā... Mašīnas brauca šurpu turpu. Tikko radās iespēja izbraukt, tā nepareizi tiek uzsākts, un mocīts noslāpa. Tā nu kādas piecas minūtes čakarējos, un, jo vairāk auga uztraukums, jo vairāk turpināju čakarēties. Tad tika saņemta norāde braukt pa labi. Tas tika arī izdarīts. Braukājām pa ielām un ikreiz, kad gribēju nogriezties vienā vai otrā virzienā retu reizi nenoslāpa.

Man jau no lielā stresa drebēja rokas un kājas (plus bija liels vējš un man šķita, ka mani nonesīs no mocīša), bet tomēr turpināju braukt . Tā nu pēc kāda laika braukšanas pa ielām (manā skatījumā bija tik draņķīgi braukts, cik vien var) viņš teica, ka braucam uz laukumu un, lai nokļūtu uz turieni, bija jāgriežas pa kreisi neregulējamā krustojumā uz tā paša ceļa, kas tika minēts šīs nodarbības sākumā, tāpēc atkal noslāpa vairākas reizes… Aiz manis jau bija paprāva rinda ar mašīnām, kas arī gribēja veikt kreiso (es zināju, ka gan jau viņi visi ir nikni uz mani un vienkārši nolamā, sēžot mašīnā). Viens neizturēja un nostājās man blakus veikt kreiso. Bija arī piemērots brīdis, lai varētu uzbraukt. Es uzsāku, taču kas tev deva, lai viss būtu labi... Tiekot līdz sava virziena joslai, mocīts noslāpa, pielaist ātri neizdevās. Pēc vairākiem mēģinājumiem tomēr izdevās (tajā laikā treneris tik jautāja, kas notika, kāpēc noslāpa, taču viņš manas atbildes nedzirdēja, jo mikrofona nebija). Aizbraucām līdz laukumam: man sirds leca ārā pa muti, jo tik daudz pārdzīvojumu vienā reizē... Es apzinājos, ka mani mierīgi varēja notriekt, es varēju nokrist, mocim slāpstot... Labi, ka bija, kas piesedz, jo treneris brauca ar mašīnu aizmugurē. Viņš saprata, ka vajag patrenēties, uzsākot braukšanu krustojumos, un tika izveidots mākslīgs krustojums laukumā, kur mācījos pagriezties pa kreisi, pa labi ar visu pagriezienu rādīšanu, skatieniem... Tika iedomātas situācijas, ka ir tikai galvenais ceļš, līdz ar to, veicot kreiso pagriezienu, jāiebrauc krustojumā līdz pusei, tad jāpalaiž tie, kas brauc taisni un pa labi un tikai tad var tālāk veikt manevru. Kad, viņaprāt, biju apguvusi situācijas krustojumos, devāmies atpakaļ ielās. Treniņš laukumā bija nesis augļus, un jau viss notika daudz raitāk. Progress bija. Visa nodarbība ilga divas stundas. Atbraucot mājās, bija liels prieks par to, ka nebija kritienu, taču uz rokas un kājām aizvien vēl bija liecības par pirmajiem diviem treniņiem, kad katrā bija pa kritienam...

No ielas uz mežu

Ceturtajā un piektajā nodarbībā tika braukts pa ielām, pa mežu, pa laukumu. Uz ielām jau veicās tīri labi. Jāpiebilst viens fakts: stāvot krustojumā, garām pabrauca mocīts un pasveicināja, tas bija patīkami, ja ņem vērā, ka man virsū bija zaļā veste ar M burtu, kas liecināja, ka es mācos. Tik žēl, ka viena roka turēja sajūgu, otrā- bremzi, bet pasveicināju ar galvu un ceru, ka braucējs saprata :-).

Ar moci mežā

Tas jau nav dikti labi, taču man patikās, kad, diezgan strauji bremzējot, dažreiz sabloķēja riteni un tad parasti izslīdēja aizmugure, tāpēc mocītis bija jāsavāc.

Kad pirmo reiz mani iedzina braukt pa meža ceļiem, viņš gribēja, lai es pārdomāju, vai tiešām vēlos baiku, nevis enduro, jo pa tādiem ceļiem ar baiku nebūtu iespējams izbraukt. Es to apzinājos, taču tieši baiki ir tie, ko es dievinu un mīlu visvairāk. Iekšēji man patīk visi mocīši, bet ārēji un skaņā tikai baiki. Baiks ir mans sapnis jau no paša sākuma. Protams, braukšana pa mežu ar enduro ir superīgs pasāciens.

Otrreiz tika braukts pa tādiem meža ceļiem, kur ir smiltis, kas līdzinās pludmalē esošajām. Tika apgūta braukšana pa tām. Protams, arī daudz noderīgu padomu, kā ko darīt labāk, tika saņemti. Mocīti nēsāja, bet noturēties varēja... Tika arī praktizēti citi apgriešanās veidi. Vislabāk man jau patikās trenera izpildījumā veiktā mocīša apgriešana, apraujot to ap sevi, bet tādu veidu es labāk neriskēju mēģināt, jo, ja nu es uzdodu ručkā tā, ka mocītis izskrien man no rokām un ir gar zemi... Man jau nekā, bet mocītim... Tāpēc šo veidu cerēju un ceru iemācīties, kad būs pašai savs mocīts. Trenējoties laukumā, tika veikta gan lēnāk izbraucamā čūska, kur attālumi starp šķēršļiem ir tuvāki, gan pie lielāka ātruma izbraucamā, kad šķēršļus saliek vienu no otra tālāk. Šķēršļi tika visādi likti, lai veidotu reālas situācijas (piemēram, bedru izkārtojums un tās visas jāapbrauc). Viss daudz maz izdevās, izņemot to sasodīto astotnieku. Kaut kā jau izmuļļāt man sanāca, bet tas galīgi nebija ne tuvu tam, kā tam bija jāizskatās un kā man gribējās, lai tas sanāktu.

Sestajā nodarbībā manī iekša bija sajūta, ka pa ielām labāk nevajag. Nezinu kāpēc, bet šķita, ka var notikt kas nelāgs. Tāpēc sarunājām, ka brauksim līdz laukumam un braukāšos tikai pa turieni. Kā nekā man šķita, ka vajag pēc iespējas vairāk praktizēt manevrēšanu un beidzot izbraukt to astotnieku normālā izpildījumā. Šinī nodarbībā beidzot tas man arī izdevās, tik pa laikam sagriezās galva, kad astotnieks tika veikts jau septīto reizi pēc kārtas. Tad pabraukājos taisnos gabalos, čūsku, straujas apstāšanās, ieskrējienu, manevrēšanu uz lielākiem ātrumiem un visu ko citu, ko vien bija iespējams izpildīt tā laukuma robežās.

Tika piedzīvotas ne mazums ķibeļu, taču, lai kā būtu gājis pēc visām nodarbībām, es atgriezos ar smaidu sejā un kopumā biju apmierināta ar paveikto un pati sevī jutu progresu.:-) ES SAKU ļoti LIELU PALDIES savam TRENERIM par viņa pacietību, mierīgo izturēšanos. Viņš ne reizi neuzbļāva, bet vienmēr iedrošināja. Uzskatu, ka daudz kas ir atkarīgs arī no cilvēka, kas Tevi māca, jo, ja viņš bļauj, iedveš bailes, nepašpārliecību, tad šaubos, vai kas labs var sanākt. Es esmu sajūsmā par cilvēku, kas man mācīja braukt un ceru, ka arī vēl kādu reizi neatteiks no kāda padoma motobraukšanā. Labi apzinos, ka man vēl daudz jāmācās un jāpraktizējas. Vienu zinu droši: pie baika stūres es pati sevi vēl klāt laist negribu... Esmu pa zaļu.

Pieminēto treniņu laikā ir notikušas arī amizantas situācijas, vēl visādi atgadījumi. Un vienmēr paliks prātā, kā ir braukt pa lietu, it īpaši ar enduro ķiveri...Viss slapjš, kājas uz asfalta slīd vēl vairāk par mocīti un slapjo seju aprauj vējš un, protams, novaldīt pašu mocīti ir daudz grūtāk... Taču nav iespējams pāris lappusēs uzrakstīt to, ko jūtu, ko esmu piedzīvojusi, apguvusi, gan pozitīvo, kas ir bijis, gan neveiksmes pa šo laiku, kamēr mācījos braukt. Neskatoties ne uz ko, es dievinu mocīšus. Un ja tas tiešām ir sirdī, tad, piedzīvojot neveiksmes, cilvēks neapstāsies, bet ies uz priekšu un sasniegs mērķi. Ja ir gribēšana, ir varēšana!

Un varbūt, lasot šo visu, kādam šķiet, ka nekā sarežģīta nav bijis, ka iemācīties to visu ir pupu mizas un kritieniem, pārdzīvojumiem, stresam un visām citām problēmām te vietas nav... Tad varu pateikt tikai vienu: tiem, kuri nav piedzīvojuši ko līdzīgu, nesaprast, kāda ir sajūta tajos brīžos, kad viss noiet galīgi šķērsām. Un tie, kam nav savas aizraušanās, nesaprast tos, kam mocīts ir dzīve, sapnis, mīlestība – viss! Kad braucot nedomā ne par ko citu un vari stundām ilgi braukāties un neredzi, kā paskrien laiks... Kad cauru dienu un nakti varētu runāties tikai par močiem... Kad atsakies no daudzām lietām, tikai lai varētu braukt ar mocīti. Kad ieraugot mocīšus, sirds sitas kā negudra un, dzirdot baika skaņas, šķiet, ka labākas mūzikas nav... Kad, pabraucot garām motociklistu baram, dziļi sirdī Tu jau esi kopā ar viņiem, un skatiens tos pavada, kamēr tie nepazūd no redzesloka...

Motožurnāls novēl Baibai veiksmi valsts eksāmenos!

*****
4.4

Komentāri

dassi @ 13:46 06.10.2008.
nu vnk exelenti!!:)) mans sapnis ir ar tavs!! Mes to varam!:))

wisch @ 07:50 05.10.2008.
Njaaa... Kajas man bija dzinsas... Tas bija minuss...
Bet nu par to sakt ar skuteri. Neee. Labak pa asfaltu pavartisos, neka uz skutera sedisos... P.S. Uzskatu, ka apradu atri... Gan jau tik pat atri butu ar jusu iemiloto SKUTERI...

Minxe @ 05:45 01.10.2008.
Njaa, es arii uzskatu, ka jaasaak ar skuuteru. Taa vismaz aprod ar celju un to, kaa divritenju braucamais iet liikumos un kaa ir ar to apgriezties un citas pamatlietas. Un nevajag arii braukt kaut kaadaas biksinjaas un chiibinjaas, tad nebuus celjgali noskraapeeti. Veikalos ir nopeerkams ljoti labs aizsargapgjeerbs motobrauceejiem, kaa arii jauki zaabaki, kas pasargaas kaajas.

wisch @ 06:20 11.09.2008.
:-)))
Nu es ar moci biju ieprieks braukusi. Nu nez, man pagaidam neliekas smags. :-))) Ceru, ka ari tiekot pie maktigakiem ta neliksies. :-)))
Nu man neizdosanas pamata bija stress... It ipasi sakuma ar to slapesanu. Kamer laukuma, tikmer viss O.K. Tapec ludzu nevainot vinu par to, ka laiz ielas neiemazidams uzsakt...Iemacija... Bet ta bija mana vaina, ka spiediens sakapa... Luk ta.
Velu veiksmi tev. :-)))
Cik sapratu, tad tu eksamenam macies. :-)))

Bonaqua @ 09:18 10.09.2008.
Meitene, vnk malacis :) Pati tagad mācos braukt un izjūtu daudzas tādas pašas sajūtas, ko te aprakstīji :)Ir grūti, jo nekad neesmu braukusi ar moci pirms tam...un tas mocis tik smags :) Bet iedvesmo tas, ka kā izrādās neesmu vienīga, kurai bail vai nesanāk ar pirmo reizi izdarīt to vai to...bet ar otro, max trešo reizi viss tik un tā sanāk!;) Ehhh..nevaru jau sagaidīt nākamo nodarbību!!! :))

M @ 07:30 01.09.2008.
Lielisks raksts... Lai gan neesmu motobraucējs, bija interesanti lasīt un uzzināt, kāds tad ir tas sākums... Domāju, ka te daži bik par skarbu uzrakstīja... Katram tomēr tas sākums ir nozīmīgs... citam vieglāk, citam grūtāk... lai veicas raksta autorei turpmākos ceļos... :)

wisch @ 10:52 29.08.2008.
Nuuu visi jau nepiedzimst ar atrumkarbu starp kajam.
Un tie neiecietigakie ir tie pieredzejusakie, kas vairs neatceras ka bija sakuma. Citiem ir tie kritieni, citiem nav...
Paldies par pamacibam... Bet tas ir apzinats, tik ne vienmer prakse ir tapat ka teorija...
Un vel. Ta gribas pateikt.Lasot visus rakstus vienmer bus kads kurs kasisies...Bet ja jau visi tik gudri...Tad kapec,velns paravis, uz ielam notiek tas avarijas???Kuras nu ne vienmer ir iesaistiti tie mazak pieredzejusie brauceji?

P.S.Paldies par novelejumiem.:-)))
Un vajadziga pieredze, pieredze un velreiz pieredze.

jac3x @ 12:21 24.08.2008.
yuu... super, fo4enees tas mans bijushais mocīts... skatos vēl uzlīmes nav noplēstas... yee! :D

<b>sabiine</b>sabiine @ 10:20 20.08.2008.
ehh, skaistie mācību laiki.. lai gan tiesības noliku pirms kāda laiciņa, vēl tagad šad tad mēdzu aizbraukt līdz laukumam un paķimerēties ap mazo čūsku :)
galvenais lai pirmaa asfalta garša nenobaida, jo meitenes un moči - tas ir spēks :) veiksmi tev!

<b>aidz</b>aidz @ 08:48 20.08.2008.
malace, vēlu veiksmi un nezaudēt optimistmu tālāko motoprieku un ķibeļu apgūšanā :))
galvenais - bez stresa! :)

1-10 : 11-16 »

Pievienot komentāru

*
*
bilde


* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Lietotāji Uzzīmē moci

Kurš vainīgs? Mūsu ceļi = krievu rulete!

Pirms apmēram 2-3 gadiem, personīgi es kā mūsu Latvijas autoceļu lietotājs, nesaskāros ar problēmu, kuru varētu klasificēt kā kritisks ceļu stāvoklis. Bet pāris gadi ir pagājuši un esmu kļuvis no B kategegorijas autobraucēja arī par A kategorijas transportlīdzekļa lietotāju.

Ceļojums uz Laimīgo zemi

Tāpat kā musulmaņi dodas svētceļojumā uz Meku, arī es nolēmu doties uz motociklu lielzemi - Vāciju.

Ekstrēmi Jūriņ prasa smalku moci (ekstrēmi)

Jūriņ’ prasa smalku moci

Viss sākās kādā skaistā rītā tieši pirms gada, – kā ideja pavizināties pa Vecāķu mežiem ar močiem – mēs ar Pēci entuziasma pilni devāmies "nēsāties", es pie ragiem savam BMW R1100 GS, Pēcis - Hondai CR500. Pateicu draudzenei, ka būšu pēc pāris stundām un sākām ceļu.

Silvestera Ropera tvaika motocikls

Silvesters Ropers (Sylvester H. Roper) savu otro tvaika motociklu uzbūvēja 1896. gadā, Masačūsetsā. Pirmo viņš bija uzbūvējis aptuveni par 30 gadiem agrāk, ko var aplūkot arī kādā no Amerikas muzejiem, bet otrais eksemplārs ir kāda kolekcionāra rokās.

Kino Long way Down

Long way down

Divi angļu aktieri Evans Makgregors (Ewan McGregor ) un Čārlijs Bormans (Charley Boorman) jau "piesituši roku", veidojot filmas Long Way Round un Race to Dakar, tāpēc dokumentālo seriālu veidotāji ķērušies pie nākošā projekta – Long way down. Šoreiz piedzīvotāju meklētāji dosies tālākā ceļojumā uz Āfrikas kontinentu.

Pasaules ātrākais Indiānis

Fanātiski cilvēki... Pie šīs grupas varētu pieskaitīt arī Herbertu Džeimsu Monro (Herbert James Munro aka Burt Munro), kurš savu dzīvi ir pilnībā ziedojis motocikiem.

Moči Enduroe - vidusceļš (moči)

Vispusīgais mocis - enduro

Enduro ir motosporta paveids. Angļu valodā vārds endure lieliski raksturos šī sporta būtību, jo sacensības parasti norisinās sarežģītās bezceļa trasēs, kurās motosportistiem ir jāsastopas ar dažādiem šķēršļiem, grūtībām un izaicinājumiem.

Trīsritenis – mocis vai rotaļlieta?

Visos ievērības cienīgos motociklistu salidojumos parasti ir sastopams vismaz viens traiks. Tomēr tie Latvijā nav plaši izplatīti, tāpēc šeit mēģināsim noskaidrot, kas ir traiks, kādas ir tā priekšrocības un kādi ir apsvērumi, izvēlēties šādu transporta līdzekli.

Intervijas Aleksejs Popovs (intervija)

Trīs kolekcionāra baudas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ainārs Vilciņš motosportā ar sirdi un dvēseli

Aizvadītais gads amatieru motokrosa cienītājiem sagādāja patīkamu pārsteigumu – Durka Racing čempionātu. Viens no galvenajiem organizatoriem ir Ainārs Vilciņš...

Drošība Divu moču avārija

Avarēt var arī divi moči

Kad Latvijā iestājas zaļā ziema, un šajā gadalaikā patrāpās arī dažas saulainas dienas, ielas sāk mudžēt no motocikliem. Tomēr ir vērojama bēdīga sakritība - jo vairāk motociklu, jo vairāk negadījumu. Paši bēdīgākie negadījumi ir, kad saduras divi motocikli!

Ko darīt, ja tevi pārsteidz suns

Vai vari iedomāties brīnišķīgu laiku: silts, viegls vējiņš, saule sāk rietēt, un tu sajūti tikko pļautas zāles smaržu. Atliek tikai braukt, kur acis rāda. Līdz brīdim, kad tev priekšā izskrien suns!

Sievietēm A klases iekarotāja

A klases iekarotāja

Motocikls nav vienkārši transportlīdzeklis,- par to pilnā mērā var pārliecināties vien tad, kad personiski saskaries ar tā varenību un šarmu. Līdz šim biju aktīva pasažiere un kaislīga atbalstītāja, nu esmu topošā braucēja jeb nenogurdināma mācekle.

Motobraucējas memuāri

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais "story".

Remonts Akumulators

Akumulators ir motocikla sirds

Tā pukst pat tad, kad mocis guļ. Tāpēc, lai tas vienmēr būtu modrs, akumulatoru vajag arī aprūpēt.

Motorā - smiltis

Kā nu gadījās, kā ne - avarēju. Mocis uz sāna aizslīdēja vienā virzienā, es uz otra sāna - citā. Mocim dugas nebija, un cieta kreisais motora vāks,- tika nostrīķēts gar asfaltu un vēlāk gar ceļa nomali līdz caurumiem.

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss