Motobraucējas memuāri – novēliet man ???neverending story"

Teksts: Junona
Foto: Skrapcis
Datums: 17.01.2007.
Rubrika: Sievietēm

Katram braucējam ir savs stāsts par to, kā viss sākās..., un katram motociklam, ar ko esi braucis, ir savs īpašais ???story".
Jūsu uzmanībai – motobraucējas memuāri!

Kā viss sākās...

Klikšķi sagaidīju 2001.gada pavasarī. Vēl tagad skaidri atceros to maija dienu, kad tupēju pie datora un kādā portālā - it kā pa jokam it kā nopietni - ievietoju komentāru ???Ak, kā gribētos, lai kāds mani izvizina ar moci!"

Vizinātājs nebija ilgi jāgaida – norunājām tikšanos Statoil benzīntankā pie Botāniskā dārza. Atbrauca viņš – ar Suzuki Hayabusa... Stresaina un priecīgi satraukta nedroši rausos uz aizmugures sēdekļa. Kur tas laiks, kad pēdējo reizi kopā ar kādu zelli uz Jawiņas pa putekļainiem lauku ceļiem močījām uz diseni! Kaut kas no tām izjūtām vēl atmiņā palicis, bet nu tāāāāādam aparātam pirmo reizi vispār tuvumā stāvēju!

Arvienvārdsakot – mani izvizināja pa Jūrmalas šoseju, sasniedzot aptuveni 190 km/h ātrumu. Man tas šķita kosmisks ātrums. Protams, vizinātājs bija saudzīgs pret mani, jo Hayabusai 190 km/h jau tāds bērna šļupsts vien ir. Ja kāds man toreiz būtu teicis, ka es pēc pieciem gadiem testēšanu savu Fireblade uz tās pašas šosejas ar maksimālo ātrumu 270 km/h, šo cilvēku es nosauktu par fantastu...

Kad trīcošām kājām biju nokāpusi no motocikla, vizinātājs teica: ???Tagad tev vairs nebūs miera – vajadzēs pašai savu moci". Un tas nu bija kā ar cirvi akmenī iecirsts. Tik tiešām, miera vairs nebija, jo pāris dienas vēlāk sāku meklēt skolas un instruktorus, kas varētu palīdzēt iemācīties braukt no nulles; mocim nekad mūžā pie ragiem nebiju sēdējusi. Pat nezināju, kur sajūgs – labajā vai kreisajā pusē. Paldies maniem instruktoriem! Biju uzcītīga skolniece, lielākā daļa vakaru pagāja mācību laukumā un pēc tam ielās... Eksāmenu noliku pirmajā piegājienā. Toreiz šis prieks man izmaksāja aptuveni 80 latus.

Vienlaicīgi drudžaini štukoju un apspriedos ar draugiem, kādu pirmo moci sev izvēlēties. Pašos pirmsākumos, vēl pirms sāku mācīties braukt, nevarēju iedomāties sev neko citu, kā tikai čoperi. Spīdīgu, bārkstainu čoperi. Vēlme pēc šāda braucamā laikam ir diagnoze!

Tomēr, apsverot visus par un pret, kā arī draugu un instruktoru ietekmē manas domas mainījās.

Sedlos

Ticiet vai ne - pirmā brauciena tiesības ieguva kā 1991. gada Jawa 380. Klausīju draugu padomiem: lēts mocis, čakars liels, tomēr vienkāršs; ja nokāršos – nebūs jālasa plastmasa vai jāpulē hroms.

Todien tika sarunāta pavadošā draugu delegācija, ar kuriem kopā braucām skatīties, vai pirkums būs gana labs. Bija. Uz Tallinas ielas baikeru krogu (sauktu arī par Vanagu krogu) braucu ???aplaistīt" savu Jawu. Pirmo reizi pāri Vanšu tiltam, braucot centra virzienā, šķita, ka netikšu galā nedz ar sevi, nedz ar Jawu, nedz ar kūsājošo satiksmi...

Tā sākās mana motociklu ēra!

Turpinājums sekos...

Jawa - eļļainais zelta rudens
Honda CB1 – pirmās asinis un 30000 km
Yamaha FZR 600 – lai dzīvo baiku ēra!
Suzuki GSXF 600 – labs, bet pārāk īss...
Suzuki Marauder 250 – čoperu čempions
Honda CBR 900 RR – karjeras virsotne
Kawasaki KLE 500 – lai dzīvo enduro ēra!