Jāņi pie Melnās jūras

Skrapcis
Datums: 01.06.2006.
Rubrika: Ceļojumi

Nav viegli pārvarēt šķēršļus

Mēs piedzimstam, izaugam un nodzīvojam savu mūžu. Ir cilvēki, kuri šo sev atvēlēto laiku nodzīvo vienā zemē, valstī, pat vienā pilsētā. Tā teikt, šeit mēs piedzimām, šeit izaugām, šeit arī nomirsim. Pats skumjākais ir tas, ka viņi pat nevēlas zināt, ka kaut kur citur arī dzīvo gluži tādi paši cilvēki.

Man šķiet, ka motocikla īpašniekus gan nevar pieskaitīt pie šādiem ļaudīm. Katrs motocikla braucējs vēlas redzēt ko jaunu, un, jo tālāk tas jaunais atrodas, jo labāk.

Kā nu bija, kā ne, nolēmu, ka gribu aizbraukt uz Odesu. Uz to, kura Ukrainā, pie Melnās jūras, uz to, kura ir dzimtene Ostapam Benderam, uz to, kurā ir Derebasovskaja uļica, kas pieminēta katrā anekdotē par Odesu. Un vēl pa ceļam pamēģināt iemest aci Černobiļā – pilsētā, kuru pazīst visā pasaulē ne mazāk kā tādu Parīzi, bet redzējuši to ir tikai daži.

Pirmie šķēršļi ceļojumam radās negaidīti ātri un pavisam no negaidītas puses – Regīna paziņoja, ka tādu gaisa gabalu ar moci viņa nebraukšot. Ar kārtīgu strīdu vienojāmies, ka braukšu viens, bet, kad atgriezīšos, manas mantas jau būs izvazājuši bomži, jo tās tikšot izliktas aiz durvīm nākamajā dienā pēc manas aizbraukšanas. Fū, šis brauciena bīstamais posms pārvarēts. Tipa, paspēru sievas līķi ar kāju malā un aizbraucu...

Nākamais šķērslis – negribas tik tālā ceļā doties vienam. Nolēmu braukt caur Poliju, nevis Baltkrieviju, jo biju dzirdējis, ka Baltkrievija ir Latvijas pilsoņiem nedraudzīga zeme. Vīza arī maksā naudu, un ir klapata to nokārtot. Mani aprēķini liecināja, ka vienā virzienā vajadzētu sanākt ap diviem tūkstošiem kilometru, plus mīnus. Apzvanīju potenciālos braucējus, bet visi tikai viebās un sūtīja mani pupās. Daži teica – jā, lieliski, bet par tālu, par dārgu un tā tālāk. Nospļāvos un nolēmu braukt viens pats. Vienrīt man iezvanījās telefons – zvanīja Raits. Viņš esot dzirdējis, ka es organizējot braucienu uz Odesu, un gribētu pievienoties manai kompānijai. Pie tam, viņam vēl esot cilvēki, kuri svārstoties – braukt, vai nebraukt. Ko man atlika teikt? Protams – es un mana kompānija noteikti varam pievienot vēl kādu motociklistu. Norunājām pēc divām dienām satikties krogā Žako un aprunāties, kur, kad un kā brauksim.

Nākamajā dienā Oppozitorijā notika gaļu cepšana. Budulajs lepni staigāja ap savu zilo zārku – nenosakāma vecuma Honda Goldwing, un ik pa laikam noglāstīja te sēdekli, te gāzes rokturi. Nolēmu, ka ir atbilstošs moments, kad pažēloties, kādi nīkuļi ir visi man pazīstamie motociklisti – neviens negrib braukt uz Odesu. Atlika man tikai ieminēties par Odesu, kad Budulajs apjautājās – vai es arī taisoties braukt uz Goblinšovu un Goldwing saietu? Es uz brīdi pat aprāvos savās žēlabās – izrādās, ka oppozitori arī gatavojas doties uz Odesu, un ka tieši tajā laikā, kad es plānoju turp vienkārši aizbraukt, tur notiek jau septītais pēc kārtas Goblinšovs. Pēkšņi es vairs nejutos viens un pamests. Kopā ar Raitu, Budulaju un Einusu – mēs jau bijām kārtīga motociklu vienība. Pienāca klāt arī Verners, kurš bija sadzirdējis kaut ko par braukšanu, un apjautājās – vai uz Odesu? To, kura pie Melnās jūras? Ukrainā? Jā, braukšu. Kā izrādās, biju zvanījis un piedāvājis braukt ne tiem cilvēkiem, bet beigās – īstie cilvēki satikās paši.

Apspriede pirms došanās ceļā

Cilvēks domā, priekšnieks čakarē. Apspriedes sākumu nokavēju. Kad iegāju Žaciņā, ap lielo galdu bija salasījies paliels pūlis man pazīstamu un nepazīstamu cilvēlu, kuri visi pazina mani. Sajutos neomulīgi, bet apspriešanās nu varēja sākties. Izklājām pa galdu karti un piemetām, cauri kurām pilsētām brauksim. Tad radās jautājums, ko vislabāk ņemt šādā ceļā līdzi. Piemēram, Raits apjautājās, vai telti ņemt vai neņemt? Biju pārsteigts par šādu jautājumu – protams, ka jāņem (ak es, muļķis...). Kas vēl būtu svarīgi? Zaļais ieteica, ka vajagot noteikti paņemt riepu lāpāmos diegus un velopumpi. Viņam esot Anglijā bijis gadījums...kuru labāk neatcerēties. Budulajs sprieda, ka vajadzētu ņemt līdzi ko tādu, ko varētu iemainīt pret kaut kādiem labumiem. Kaut ko, kas esot maziņš, bet dārgs, apgalvoja Raits. Un ko visur ņemot pretī. Toč izklausās pēc naudas. To visur ņem pretī, tā ir viegla, neaizņem daudz vietas, ir dārga, un to var iemainīt pret jebko – maizi, ūdeni, naktsmājām. Nekādus tur Latvijas īpašos alkoholus vai Laimas šokolādi nolēmām neņemt. Sarunājām izbraukt sestdien, astoņpadsmitajā jūnijā, sešos no rīta un satikties pie Bauskas apļa, tā, kurš aiz Ķekavas, benzīntankā. Reālie braucēji bijām es, Raits ar Antru, Budulajs ar Daci, Einuss un Verners. Mārtiņš svārstījās – braukt vai nebraukt. Zaļais arī svārstījās. Nekas, lai jau svārstās, ar moci braukt māk, abiem baiki, gan jau. Ja izdomās, tad mūs noķers.

Astoņpadsmitais jūnijs, 2005

Verners izbrauca dienu ātrāk. Iepriekšējā vakarā saņēmu īsziņu, ka viņš esot iekārtojies uz nakšņošanu Augustovā, kempingā, un tur mūs arī sagaidīšot.

Piecēlos piecas minūtes pirms modinātāja zvana. Iekšējais stress neļāva ilgāk gulēt. Mantas biju sapakojis jau iepriekšējā vakarā. Atlika tikai vēlreiz pardomāt, vai kaut kas nav aizmirsies, un uzkabināt visu uz motocikla. Vienu sāna koferi biju atvēlējis dienā vienreiz lietojamām mantām – teltij, guļammaisam un prīmusam. Vēl turpat biju iestūķējis arī rezerves džinsus, pāris kreklu un murskuli ar zeķēm. Nedaudz palēkājot pa virsu, koferis noslēdzās. Otrā sāna koferī bija sausā paika – šķīstošie makaroni, auzu pārslas un konservi. Tas viss bija nopakots ar maiņas drēbēm. Augšējā koferī biju salicis ķēdes eļļu, nazi, armēto līmlentu, lietustērpu un dažādus sīkumus. Bākas somu veltīju fotolietām, tā teikt, pa tvērienam. Bet pašu galveno – pasi, moča dokumentus un naudu – sabāzu vestes iekškabatā, pirms tam to kārtīgi pārbaudījis uz caurumu neesamību un rāvējslēdzēja darbību. Biju arī nokopējis visus savus dokumentus un iebāzis vienā no koferiem, tā teikt, katram gadījumam. Arī otru motocikla atslēgu komplektu paņēmu. To iedošu Raitam vai Antrai, lai nozaudēšanas gadījumā būtu rezerve. Šķiet, ka viss. No drēbēm – ādas bikses, siltās apakšbikses, T krekls, bītlene, kamzolis, veste un ādas jaka. Vajadzētu pietikt. Ja būs karsti, kamzoli var novilkt. Ja pavisam auksti, var uzvilkt vēl pa virsu lietustērpu. Tak jau uz dienvidiem braucu, nevis uz polāro loku.

Padzērām ar Regīnu kafiju, atvadījāmies, vienojāmies, ka bomžiem šoreiz vēl nekas no manām mantām netiks, un biju gatavs doties ceļā...

(turpinājums sekos)

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss