HONDA CB1 – pirmās asinis un 30 000 km

Teksts: Junona
Foto: Skrapcis
Datums: 16.02.2007.
Rubrika: Sievietēm

Kā jau vēstīju iepriekšējā nodaļā, pirmais rudens man itin jautri pagāja Jawas sedlos,- vienlaicīgi domās nopietni briedu kādam nopietnākam braucamajam. Idejas bija dažādas, un beigu beigās izvēlējos Suzuki Bandit 400: noskatīju vienā no Rīgas motoveikaliem un nospriedu, ka šis būs itin piemērots otrais agregāts. Pasludināju Jawu uz pārdošanu, un pavasarī tā "aizgāja": un iedomājieties, uz kurieni – pie viena no saviem kādreizējiem saimniekiem,- puisis uzreiz atpazina savu bijušo pēc sarkanajiem spoguļiem un citām pazīmēm.

Bet es jau biju sagrabinājusi tieši vienu štuku latu un devos pakaļ savam Banditam, taču acīmredzot tas nevēlējās būt mans braucamais, jo spītīgi negribēja "lekt" arī pēc vairākkārtējas karburatoru iztīrīšanas un dažādām citām izdarībām, kas tika veiktas turpat veikala servisā. Kad nācu pēc Bandita trešo reizi cerībā, ka šamējais beidzot būs braukšanas kārtībā, manas cerības uz to sabruka, jo Bandits NELECA, toties tas viss vainagojās ar 1991.gada HONDA CB1, ko jau acīmredzami stresaini kļuvušie veikala darbinieki man piedāvāja Bandita vietā par tādu pašu cenu, lai gan attiecīgā Honda tobrīd kotējās mazliet augstāk.

Izbraucu līkumu. Pēc Jawas likās briesmīgi savādi: jaudīgs motocikls. Tumši zilā krāsā, ar dažiem rūsas pleķīšiem uz bākas, diezgan padilušu priekšējo riepu, tomēr – baisi labs. Ņēmu ciet un tai pašā vakarā braucu uz Vanagu krogu laistīt.

Kamēr laistīju, sāka snigt sniegs, jo bija pats aprīļa sākums. Beigu beigās dabūju vilkties ar savu jaunieguvumu atpakaļ uz mājām ar aptuveni 30 km/h.

Nu varēja uzskatīt, ka mana motobraukšanas karjera tagad ir sākusies pa īstam. Tā ka Tukumā man bija draudzīgi cilvēki, aerogrāfijas speciālisti, tad tika nolemts Hondu uzfrišināt, piešķirot tai liesmotu izskatu. Lai gan šādas lietas vairāk asociējas ar čoperiem, darbs tika veikts godam, un Honda nepavisam neizskatījās piedauzīgi...Gluži otrādi – arī kāds mans draugs safanojās par liesmām un lika nomālēt savu moci (arī Hondu) pēc līdzīgas šnites.

Atdzinu Hondu – svaigi krāsotu un nopucētu - no Tukuma. Bet prieki bija īsi, jo nākamajā dienā, pavasara saulei spoži spīdot, braucu uz Imantu. Tie, kas šad tad ir bijuši Imantā, droši vien zina Anniņmuižas bulvāra un Kleistu ielas krustojumu. Šajā vietā ielai ir sadalošā josla un tūlīt aiz krustojuma – gājēju pāreja. Droši močīju pa Anniņmuižas bulvāri, bet krustojumā stāvēja buss un gaidīja, lai nogrieztos pa kreisi. Nav grūti iedomāties, ka to, kas atrodas aiz busa uz sadalošās joslas, saredzēt nevarēja. Kad izbraucu no busa aizsega, pēkšņi ieraudzīju, ka uz gājēju pārejas metās bērns, un, lai neuzbrauktu viņam virsū, instinktīvi griezu stūri pa labi un reizē arī bremzēju...

Ar vienu vārdu sakot, pieredzējušiem motobraucējiem skaidrs, ko šis manevrs nozīmē...

Tātad... instinktīvi griezu stūri pa labi un arī bremzēju...

Un Hondele aizšļūca, asfaltu rīvēdama, bet es apmetu kādus trīs kūleņus, sajūtot, kā mana ķivere atsitas pret zemi. Momentā lecu kājās un skrēju pie motocikla šausmās lūkot nodarīto skādi...Kad to novērtēju – pilnībā norīvētu bāku, plastmasu zem sēdekļa un izpūtēju, kā arī izārdīto sajūga hēbeli un nolauzto pagrieziena rādītāju, pēkšņi iedomājos par bērnu. Bērns, kas izrādījās aptuveni astoņgadīga meitene, stāvēja ielas malā, un ap viņu pulcējās kādi desmit cilvēki. Pēkšņi nezin no kurienes, bākuguņus mētājot, parādījās ātrie. Dakteri ieveda meiteni mašīnā, un medmāsa apjautājās, vai MAN nekas nesāpot. Protams, ka man nekas nesāpēja, jo domāju par sadauzīto motociklu, tādēļ neko citu nejutu... Ātrie aizjoņoja, kāds no bērna radiniekiem man piedraudēja ar tiesu darbiem, un tā nu es tur paliku, gaidot Ceļu policiju. Salasīju sava nabaga mocīša lauskas, sēdēju uz apskādētā zirga un nezināju, kas notiks tālāk. Atbraucot viņi vien noskaidroja lietas apstākļus...

Nedēļu nostaigāju ne dzīva, ne mirusi. Par laimi, bērnam skādes nebija tikpat kā nekādas, tātad rūtiņas mani negaidīja.

Viss beidzās ar to, ka sezonas atklāšanā atkal sēdēju savaa CB1 zirga mugurā. Nu sezona varēja sākties. Sākumā braucu īpaši uzmanīgi, jo sapņos vēl aizvien rādījās murgi par pirmo crash, bet ar laiku atmiņas izbālēja, un sezonu beidzu...ar vēl vienu crash. Šoriez tiešām nezinu, ko vainot – sevi, motociklu vai karsto asfaltu. Varbūt vēl kādam ir līdzīgi gadījies. Proti, Trijādības un Raņķa dambja krustojumā nogriežoties, piedevu gāzi, mocim mētājot pakaļu un gar zemi biju. Visai muļķīgi sanāca. Un atkal: savērpti štoki, mocis – busā, un sezona - kaput. Piedevām - pirmās asinis no pamatīgi aprīvētām delnām un saplēstas džinsu bikses.

Neskatoties ne uz ko, nākamo sezonu atsāku apņēmības pilna vairs nekrašot ar savu divkārt cietušo CB1, jo sapratu – ja atmetīšu motobraukšanai ar roku šo divu neveiksmju dēļ, nekad vairs neuzsēdīšos uz motocikla. Izdevās – savu otro sezonu nobraucu godīgi un bez avārijām, ja neņem vērā nolauztus spoguļus, pateicoties zemē iegrimušai ???pekai" (tā gan, jāteic, bija kā adata, pat mīkstākā asfaltā grima iekšā, tāpēc vienmēr nācās vadāt līdzi mazītiņu dēlīti, uz kā ???atstutēties" ). Neizlaižot gandrīz nevienu motobraucēju rīkoto pasākumu, pa Laviju novālēju ap 30000 kilometru.

Pienāca rudens, un es nolēmu šķirties no sava CB1, lai pievērstos kam jaunam. Zināju, ka tas noteikti būs baiks, bet par to sekos cits stāsts.

Honda toruden aizbrauca uz Saldu, bet ticiet vai ne: pagājušajā vasarā šī Honda atkal parādījās manā redzeslokā - liesmainais mocis tika vairākas reizes manīts tepat stāvvietā pie manām mājām. Veca mīla nerūsēs.

Nākamo sezonu uzsāku ar YAMAHA FZR 600!