Pirmie soļi profesionālajā sportā

Intervija, foto: Uldis Ķirsis
Datums: 12.06.2007.
Rubrika: Intervijas

Gatis Caune ir uzvarējis divos Durkas rīkotajos amatieru čempionātos pēc kārtas. Tā vien šķita, ka arī šajā sezonā viņam konkurentu nebūs, un Gatis varēs kāpt uz goda pjedestāla augstāko pakāpienu. Tomēr to viņš ļaus izdarīt kādam citam, jo jūnija sākumā Gatis pievērsās profesionālajam motosportam, un punktus amatieru sacīkstēs viņam vairs neieskaitīs.

Lai gan debijas sacensībās Gatis finišēja priekšpēdējais, to var uzskatīt par varenu sasniegumu, jo kļūdas dēļ viņš izbrauca no trases, tādēļ viens aplis netika ieskaitīts. Sacensību gaitā jaunpienācējs ir izjutis gan konkurenci, gan azartu.

Vai Durkas līmenis ir tik augsts, ka pēc amatieru sacensībām, piedaloties profesionālajās, var sasniegt labus rezultātus?

Jau ir! Pirmajā gadā gan nebija tāds līmenis, bet tagad - ir. Katrā ziņā atbraucot pēc lielās trases uz Durkas pasākumu, rokas nepiekūst vispār. Slodzes nav, un tas viss šķiet tāda muļķošanās vien. Pēdējās sacīkstēs starta vietas nebija pēc kvalifikācijas laika, bet izlozes kārtībā - man iekrita septītā pozīcija, un pirmajā līkumā biju jau piektais. Trešajā aplī jau – pirmais. Viss likās vienkārši.

Vai Durkas sacensībās Tev ir konkurenti?

Grūti pateikt. Pēc laika esam ļoti tuvu ar Kasparu Sīli. Tomēr īsti nevar zināt, jo 600 cm³ ir atdalīta no manas – 1000cm³ – klases, un mums sanāk braukt atsevišķi.

Ar ko atšķiras sešsimtnieki no litrīgajiem?

333 trasē ar sešsimtnieku ir vieglāk braukt, jo ir daudz līkumu, un mocis vairāk jāsvaida no vienas puses uz otru. Lielajā trasē, kur vairāk taisno gabalu, vairāk izšķir motocikla jauda. Tur pārāks - litrinieks.

Tā, ka pats esi iesaistīts Durkas sacensību organizēšanā, tad jājautā, vai nav bijusi doma rīkot sacensības arī citās trasēs, bez 333?

Vienu brīdi bija, bet ir nepieciešamas LaMSF atļaujas, ar kuru iegūšanu īsti neveicās. Tomēr 333 trasē ir iespējams kombinēt gan līkumus, gan virzienus. Ir arī cerības, ka pielies klāt vēl asfaltu, un trase būs lielāka.

Cik bieži jātrenējas, lai kļūtu par Durkas čempionu?

Agrāk es trenējos nedēļu pirms sacensībām – katru otro dienu. Sanāca patrenēties trīs vai četras dienas. Pēdējās sacensībās izaicināju sevi un trenēties nebraucu vispār, taču, neskatoties uz to, jau trešajā aplī biju vadībā. Īpaši jau vairs nav vajadzības trenēties.

Gribi teikt, lai kļūtu par profesionālu sportistu, var sēdēt uz dīvāna un neko nedarīt?

Nē, lielajām sacensībām vajag trenēties, bet speciāli Durkai man vairs nevajag. Atbraucot pēc lielās trases uz mazo, šķiet, ka tajā nav ātruma.

Lai sasniegtu Durkas līmeni, nevajadzēja īpaši trenēties?

Nē. Toreiz, kad viss sākās, kopējais līmenis bija švakāks. Sākām trenēties visi vienlaicīgi – kurš ātrāk progresēja, kurš lēnāk...

Vai ikdienas darbs arī saistīts ar močiem?

Ikdienā vairāk sanāk rosīties celtniecības jomā, bet uz darbu gan braucu ar moci. Nu, kamēr varēju... (smejoties norāda uz savu lauzto kājas īkšķi, ko traumēja pēdējās Durkas sacensībās)

Runājot par ekipējumu, esmu dzirdējis, ka jaka Tev ir bijusi tikai viena. Tā arī paliks – pirmā un pēdējā?

Vienīgā – teiksim tā. Pēdējā diez vai.

Tā tev - kā fetišs?

Nē, problēmas ir ar izmēriem. Ja varu atrast savam augumam piemērotu (auguma dēļ draugi viņu sauc par garo Gaču), tad tā man ir pa vaļīgu. Pie lieliem ātrumiem tas rada lieku vibrāciju.

Lieki neiespringstu – braucu ar vienu. Kad galīgi jūk ārā, tad aizvedu pie skrodera sašūt.

Pēc vairākiem pagājušās sezonas kritieniem pāris jaunu caurumu bija nākuši klāt, bet lielajā motosportā tehniskā komisija ar tādu nelaiž uz starta, tāpēc atkal vajadzēja nest salāpīt.

Vajadzētu, vajadzētu nopietnāku ekipējumu ar kārtīgiem aizsargiem... Vajag arī kopējo kombinezonu. Lai gan pašreizējo var savilkt kopā ar rāvējslēdzēju, krītot to atrāva vaļā, un tagad viss sāns ir nobrāzts jēls.

Kādi ir mērķi saistībā ar profesionālo sportu?

Doma šosezon pabraukt, un tad varēs saprast, cik es tālu no tā visa esmu. Ja vēl izdotos sponsorus atrast, tad būtu viss kārtībā – varētu piedalīties. Pašam par savu naudu tas nav tik vienkārši. Vienas sacensības izmaksā 500, 600 latu, bet, lai līdz sacensībām tiktu, nepieciešams arī regulāri trenēties.

Kas veido tik lielas izmaksas?

Dārgākās ir riepas. Tās nodilst ļoti ātri. Treniņu, kvalifikāciju un sacensību braucienos aiziet no viena līdz trijiem riepu komplektiem. Viens komplekts maksā 210 latus. Eļļa jāmaina stipri biežāk – ik pēc 700 km. Benzīns, transportēšana, ēšana un dzīvošana viesnīcā vai kempingā.

Ņemot kaut visu lētāko, kopā sanāk liela summa.

Vai mājās ir rezerves ķivere, lai varētu vizināt meitenes?

Mans motocikls ir vienvietīgs. Kamēr nebiju uzlicis sporta spoilerus, vienu meiteni aizvedu uz vecmeitu ballīti.

Kad sadzīs kāja, un varēsi atkal startēt?

Jācer, ka jūlijā būs sadzijusi. Ārsts teica, ka mēnesi vismaz būs ar ģipsi jāstaigā. Ceru, ka viņš to ar nelielu rezervi teica un nedēļu ātrāk ģipsi varēs jau noņemt, lai atsāktu trenēties.

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss