Stiepiens "Rīga – Brisele" ar HONDA NTV 650
1.daļa

Teksts: Junona
Datums: 14.09.2007.
Rubrika: Ceļojumi

Vajadzība pēc Briseles uzradās pirms pāris nedēļām sakarā ar darba darīšanām. Pareizāk gan sakot, pēc Luksemburgas, nevis Briseles. Proti, plānojās vienas dienas pasēdēšana mītingā ar draudzīgajiem citu brālīgo Savienības valstu kolēģiem. Normāli ļaudis uz šādiem mītingiem parasti rezervē lidmašīnu biļetes un hoteļus, vakarā aizlido un otrā vakarā močī atpakaļ. Bet tā kā normālu ļaužu sarakstā mani (kā jau lielāko daļu zvērinātu motobraucēju) gluži ietilpināt nevar, tad es nolēmu rīkoties citādāk.

Hoteli man nevajadzēja, jo tā kā mana māsa jau labu laiciņu mitinās Briselē, tad apmešanās vieta garantēta. No turienes līdz Luksemburgai - tikai ap 150 km. Kas gan var būt jaukāk, kā pāris dienas paparazitēt uz māšeles rēķina?

Untad pēdējā brīdī manī pamodās snaudošais piedzīvojumu meklētāja un ceļotāja gars un sabrēca uz mani: JUN, šoseja Tevi sauc! Sēdies uz moča un brauc! Es atbildēju: kāpēc gan ne?!!!

Sākumā gribēju braukt ar savu moci. Zvanu Aidz (māsai), saku, tā un tā – gribu braukt ar moci, piemetam kilometrus – sanāk ap 2000 vienā virzienā. Šī sākumā skeptiska, bet ātri vien apjauš situācijas nopietnību un saka – o, baigi labi, viņai Briselē moci vajagot kā ēst, lai braucot šurp ar viņējo – veco labo Honda NTV 650. Atpakaļ es atlidošot ar lidmašīnu. Yess, ideja kā māja, zelta vidusceļš! Es piekrītu! Hondai nav ne vainas, pie tam And, māsas draugs, līdzšinējais ilggadīgais Hondas dīdītājs, sola, ka Honda esot pilnīgā kaujas un braukšanas gatavībā, proti, jaunas riepas, eļļa tikko nomainīta utt., gandrīz kā pārdošanas sludinājumā. Domāts - darīts.

Neliels stress sāk iestāties piektdienas vakarā – es sāku pētīt Autorouti un kartes, domāju, ko varēs paņemt līdzi koferī utt., zvanu Andam, vai ar moci tiešām viss OK. Vislielākā ņemšanās ir ap to, pa kuru ceļu braukt cauri jaukajai Polijas zemei. Varianti daudz un dažādi, bet beigās izspriežu – po, brauks un skatīsies pēc apstākļiem. Nekādas teltis un guļammaisi līdzi netiek ņemti, jo, pirmkārt, plānoju, ka uz Beļģiju aizmočīšu maksimums trijās dienās, un pāris nakšu dēļ nav vērts stibīt visu to mantību līdzi, kas pēc tam jāved atpakaļ; otrkārt, nav vairs nekāds jūnija mēnesis, Gismeteo un Meteo sola manā ceļā diezgan lielu dubaku, pie tam samērā ātri satumst; treškārt – man vienatnē meklēt kaut kādas telts sliešanai piemērotas mežmalas vai pļavas un tajās palikt nav nekādas vēlēšanās. Tāpēc tiek nolemts nakšņot ceļmalu moteļos.

Pienāk svētdiena,dodos uz Vecāķiem savākt Hondu, lai agri no rīta varētu celties un velties. And šo to sarūpējis māšelei ciemakukulim, kuru gandrīz aizmirstu paņemt līdzi.

Svētdienas vakars. Izvēlos pašas nepieciešamākās lietas:Polijas karte, fotoaparāts, kurpju pāris, solīdo drēbju kārta mītingam, otrs džemperis, bikses un apakšveļa, naktskrekls, divi zeķu pāri, zobu birste, pāris smiņķi. Nekādi instrumenti, kas varētu noderēt iespējamās Hondai radušās šaizes novēršanai, netiek ņemti līdzi, jo: pirmkārt, mana uzticēšanās Hondai ir gana stipra; otrkārt, apsveru, ka iespējamas šaizes gadījumā sameklēt palīdzību man būtu n-tās reizes vienkāršāk, nekā pašai kaut ko mēģināt ķimerēties.

Stingri nolemju mosties sešos un izbraukt ne vēlāk, kā septiņos.

Pirmdienas rīts. Pulkstenis rāda seši un ņipri zvana, es to dzirdu un nolemju, ka lekšu no gultas ārā burtiski pēc piecām minūtēm. Rezultātā pamostos pusotru stundu vēlāk. Mazliet noškrobojos, pabrokastoju, savācu pekeles un aidā uz garāžu pēc HONDAS. Man par pārsteigumu lielākā daļa pekeļu bez īpašām problēmām salien koferī. Kurpes uzsienu uz sēdekļa, izmantojot espanderu.

Izbraucu pulksten pusdeviņos no rīta. Pateicoties ???veiksmīgajam" izbraukšanas laikam un a???la pirmajam septembrim, paiet vesela pusstunda, kamēr aiztizlojos līdz Mūkusalas apļa Nestei. Uzpildos. Pulkstenis - pusdesmit. Dodos ceļā!

Lietuvas un Polijas turpinājums sekos...