Stiepiens "Rīga – Brisele"
2.daļa

Pirmā daļa

Teksts: Junona
Datums: 24.09.2007.
Rubrika: Ceļojumi

Skaitītājus noregulēju pa nullēm un no Mūkusalas apļa Nestes izbraucu ap pusdesmitiem.

Ceļā līdz Lietuvai – diemžēl nekā ievērības cienīga, izņemot steidzīgos latvju bāleliņus dažādu marku braucamajos, kas man, pa Bauskas šoseju vidēji uz 110 braucošai zeltenei ik pa brīdim aiztraucas garām ar devīzi "Ignore all!".

Uz Latvijas-Lietuvas robežas pārbaudot dokumentus, robežsargs ar redzamu interesi apvaicājas, uz kurieni es dodoties un kas galapunktā notikšot. Uzzinājis, ka dodos apciemot māsu, nez kāpēc izskatās mazliet vīlies un novēl laimīgu ceļu.

Arī cauri Lietuvai izbraucu aizžmiegtām acīm bez jebkādiem starpgadījumiem, un ceļi tik labi, ka kļūst neciešami garlaicīgi. Ko mēs darītu, ja Latvijā būtu tik labas šosejas? Atrofētos! Īsi pirms Polijas robežas Statoil ā vēl uzpildos, iedzeru kafiju un apēdu sviestmaizi. Jūtu, ka ķermeni skāris neliels, bet manāms drebulis. Nav ne jausmas, cik ārā grādu, bet katrā ziņā karsti nav, un debesis ir apmākušās. Vietās, kur asfalts mitrs, labi sajūtams, ka ir par pāris grādiem vēsāks.

Ap pulksten pusdiviem iebraucu Polijā. Ceļš no robežas līdz Suwalkiem ir samērā elegants – smuki līkumiņi, labs asfalts, fūres brauc dziedādamas, un dzīve rādās itin jauka. Iebraucu Suwalkos, un, tā kā ir pavisam skaidrs, ka cauri Varšavai netiks braukts, jo īsti nav pa ceļam, tad aplī dodos nevis taisni pakaļ smagajiem, tas ir, Augustowas virzienā, bet nogriežos, sekojot Autoroute piedāvājumam un norādei "Olsztyn". Nonāku uz samērā necila nomaļa ceļa Nr.653. Tomēr izrādās, ka minētajam necilajam ceļam nav ne vainas – fūru tikpat kā nav, segums ir labs, atkal smuki līkumi un pakalni, pie tam ceļš ved gar ezeriem, tā ka ik pa laikam rodas iespēja baudīt itin jauku Ziemeļpolijas ainavu. Īsts atradums!

Tā nu braucu vidēji uz kādiem 80. Pārsvarā kustos ar 100-110, tomēr ik pa laikam jāsabremzējas, jāapdzen dažs labs Polski Fiat parādībai līdzīgs ķēms. N-tos poļu miestus gan ignorēju un konstanti kustos tālāk. Ne īstos, ne kartona policistus šeit nekur nemana.

Kad esmu aptuveni pusceļā līdz Olsztynai, mani prieki beidzas – ceļā stājas pamatīga atmosfēras fronte, sāk gāzt lietus, un nekas cits neatliek, kā stāt malā un vilkt mugurā hidrotērpu.

Turpmākajā ceļā klājas kā ellē. Lietus gāž kā ar spaiņiem četras stundas no vietas. Tā kā ķiverei nav oriģinālā stikla, tad kaut kur gar malu sāk iekšā tecēt ūdens, lēnāk braucot, svīst stikls. Cimdi izmirkuši līdz pēdējam, sāku jau bažīties par pārējā ekipējuma ūdensnecaurlaidību, tomēr pagaidām jūtu, ka viss sauss.

Īsi pirms Olsztynas sākas ceļa remonts, dubļi, vietām - grants, bedres, arvienvārdsakot, pamatīga šmuce. Honda turas apsveicami. Iebraucu Olsztynā uzpildīties un iestrebt karstu kafiju un jūtu, ka pirksti no slapjuma ir kļuvuši līdzīgi sapuvušiem kartupeļiem. Žēli palūkojos uz pludojošajām ielām un bezcerīgajām debesīm, kur starp mākoņiem neredz ne mazākā gaišumiņa. Galu galā sapurinos – neesmu jau no papīra. Jāīsteno plāns un jākustas vien tālāk līdz tumsiņai. Bez tam mans sabiedrotais ir laiks, jo ceļā uz rietumiem, ķerot Sauli, iegūstu vienu stundu, ko varu izmantot braukšanai.

Pēc vairāku stundu izmirkšanas, tuvojoties Torunai, beidzot sāk skaidroties. Man priekšā gandrīz kā sarkana bumba uz rietu dodas Saule. Skaisti...un arī pamatīgi traucējoši braukšanai. Bez tam jūtos pārsalusi. Iebraucot Torunā, ieskatos vietējā termometrā: +8. Un es cerēju, ka ,virzoties uz dienvidiem, kļūs siltāk! Sāk krēslot, un es nolemju, ka jāmet miers. Sāku arvien biežāk lūkoties ceļmalu virzienā, meklējot kādu moteli, hoteli vai citu iebrauktuvi. Kā par spīti, labu laiciņu neviena nerādās, jo rajons kaut kāds dīvains – nu galīgi ne tūristiem labvēlīgs; rēgojas vieni vienīgi autoservisi, autoveikali un daudzkrāsaini poļu biznesa reklāmas šedevri. Beidzot pusceļā starp Torunu un Poznaņu jau labā tumsiņā ieraugu zajazdu un dodos iekšā. Zajazdā dzīve sit augstu vilni: jaunatne, vairāki tālbraucēji un kaut kāds, šķiet, dzimšanas dienas svinētāju bars. Visi pamatīgi mani nopēta kā tādu svešo, kad es pilnā ekipējumā ieveļos iekšā un lūkoju pēc saimnieces.

Tā un tā – 90 zloti, viss kārtībā. Saiminiece kādas piecpadsmit minūtes vada datorā manus rekvizītus. Beidzot varu stiept mantas augšā. Drēbes daudzmaz sausas, izņemot, protams, cimdus. Serģa veikalā par 80 latiem pirktajiem zābīšiem – hiphipurā! Tiešām ūdensnecaurlaidīgi! Hidrotērpam gan kaut kur pa aizmugurējo vīli iesūcies mitrums, līdz ar to biksēm pakaļpuse viegli mitra. Man par nožēlu tiek paskaidrots, ka radiatorus diemžēl pašreiz nav iespējams izmantot, līdz ar to paredzu, ka rītdien nāksies braukt ar slapjiem cimdiem. Sāku nožēlot, ka vienu no nepieciešamākajām lietām – no drauga, Skrapča, pirms vairākiem gadiem aizlienēto silto cimdu pāri neesmu paņēmusi līdzi. Iestāstu sev, ka no tā nemirst, un dodos lejā sasildīties ar 100 gramiem ruma, pakomunicēt ar iebraucējiem un izpētīt rītdienas maršrutu.

Šodien pieveikts mazliet vairāk kā 800 kilometru!

Turpinājumā: trakā fūre, Vācijas bāņi un negaisi.

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss