Intervija ar pasaules apceļotāju Mārtiņu Silu!

Saruna: Jānis Šķesteris
Foto: Uldis Ķirsis
Datums: 07.02.2008.
Rubrika: Intervijas

Jau ziņots iepriekš, ka 6. februārī Latvijā atriezušies motoekspedīcijas "apPasaule 2007" dalībnieki Mārtiņš Sils un Kaspars Bīlāns. 7. februāra rītā, telefonsarunā ar Mārtiņu Silu, vēlējāmies noskaidrot, kādi ir pirmie iespaidi pēc tik ilgas prombūtnes, atgriežoties Latvijā.

Kādas sajūtas, atgriežoties mājās?

Nu...baigi forši! - tas ir viens iespaids. Bet otrs, piemēram, pa Ventspils šoseju braucot, neceļas tas nacionālais lepnums par Latvijas ceļiem, jo man liekas, ka visās valstīs, kurās mēs bijām, galvenie autoceļi ir labāki.

Bet tā vispārībā ir baigi labi.

Vai bijāt noilgojies pēc dzimtenes?

Ļoti.

Pēdējās pāris nedēļas kaut kur vēl braucām, bet domās bijām tuvu pie mājām

Jūs pavadījāt pusgadu ceļā. Kāda tagad ir sajūta, kad vairs nekur nav jābrauc, nav jāiekļaujas nekādos laika plānojumos?

Šorīt puslīdz man vēl tāds brauciena režīms bija, jo vēl rakstīju pēdējo dienu ziņas mājas lapā – sajūta tāda, ka tas viss vēl nav beidzies. Mums vēl pie filmas un bildēm jāpastrādā, kā arī ar raksta darbiem kaut kas jādara, iespējams, tie vairāk jāapkopo un jāizdod. Tāpēc, pavisam viss vēl nebeidzas.

Kādi ir nākamie mērķi? Ir jau padomā kāds jauns ekstrēmāks ceļojums?

Kaut kas jau padomā ir, bet tagad ātrumā vēl neko nevaru pateikt. Bet ir skaidrs, ka šis nav pēdējais moto ceļojums, tas ir pārāk forši, lai to nedarītu atkal. Ceļojums ar moci – tas ir forši!

Jums nācās braukt arī sliktos laika apstākļos. Vai tas nebija ļoti demoralizējoši? Kāda bija Jūsu galvenā motivācija tādos brīžos?

Patiesībā ar tiem laika apstākļiem bija vairāk kā veiksmīgi visa pusgada garumā. Pirmajos četros mēnešos mums bija tikai trīs lietus dienas – tas ir ļoti maz. Pēc tam tiešām vairāk salijām, par cik mēs bijām lietus sezonā. Iebraucām te Eiropā, laika apstākļi šeit ir tādi vēsāki, kas, protams, ir dabiski, bet vienalga tā Eiropa mūs te lutina, jo pašā februārī varam ar sausām lūpām līdz Rīgai mierīgi atbraukt, tad jau tie laika apstākļi ir tiešām labi.

Bet tomēr +2 grādi nav silti.

Divi grādi nav siti, bet ja kārtīgi saģērbjas un braukt vēl ir iespējams, tad pilnīgi mierīgi var vizināties. Ja 200 kilometri no Ventspils līdz Rīgai jānobrauc, tad tas ir pavisam tāds nieks. Ja jābrauc ziemā kādi 600-700 kilometri, tad gan. Šad tad Eiropā ilgstoši pa bāni bija jāmin uz kādiem 130-140 kilometriem stundā, tad izpūš cauri, bet vienalga var braukt. Nav nekādu problēmu.

Kas bija nepatīkamāks? Aukstums, sals un mitrums vai arī pārmērīgs karstums?

Grūti pateikt. Kad ir karstums 45 grādi ēnā, tad arī ir tā jocīgi. Tu brauc uz kādiem 130 T-krekliņā un sandalēs, un vēl tad Tev sviedri tek, tad ir tā dīvaini. Ja tādā brīdī pārplīst riepa, kad ir 45 grādi ēnā, bet ēnas apkārt nekur nav, nu tad gan ir ko noņemties gandrīz līdz ģībonim.

Kas trakāk - grūti pateikt.

Vai Jūs ieteiktu doties šādā pasaules apceļošanā parastam cilvēkam? Vai arī tur ir jābūt īpašam entuziastam?

Atkarīgs kādā tieši ceļojumā un, protams, katram pašam ir jāizvērtē, ko viņš īsti vēlas sasniegt, un kur grib aizbraukt. Mums bija mērķis veikt šo braucienu, apbraukt apkārt pasaulei, un mēs to izpildījām. Braukt lielā, tālā ceļojumā ar moci ir tik forši, ka es nevaru to neieteikt citiem. Visiem iesaku – dariet to!

Jūs filmējāt dokumentālu filmu par braucienu. Kad tā varētu būt pilnībā gatava? Un vai ir jau zināms, kas un kad to varētu radīt?

Šeit es labprāt aicinātu "Motožurnāla" lasītājus, ar piepildīti, ka mums ir safilmēts daudz laba materiāla, bet tagad ir vajadzīgi sadarbības partneri un atbalstītāji, lai mēs to novestu līdz skatāmai filmai - mums ir safilmētas 64 kasetes. Es domāju, ka šis materiāls ir samērā labs un varētu būt pievilcīgs ar profesionālu filmu veidotājiem, bet mēs tādi paši neesam, tāpēc mums ir jāatrod kāda komanda, ar ko kopā to visu paveikt. Pirmkārt, mums ir jāatrod līdzekļi. Ar līdzekļiem pēc šāda brauciena ir, tā kā ir.

Tātad Jums vajag sponsorus un cilvēkus, kas Jums varētu palīdzēt?

Mums vajadzētu ļaudis, ar kuriem kopā mēs to varam izdarīt, bet tādus, kas arī paši ir ar interesi, lai viņiem patiktu tas darbiņš. Ir jau cilvēki, ar kuriem esam runājuši, bet vēl ar nevienu neesam vienojušies. Noteikti tam visam vajadzēs arī kādu naudiņu. Visa montēšana un likšana kopā ir diezgan smags pasākums. Tas ir vēl vismaz kāda pusgada darbs, lai to novestu līdz tādam baudāmam rezultātam.

Vai ir plānots arī ceļojuma DVD?

Noteikti! Ja to visu izdosies saformatēt kā skatāmu filmu, tad televīzijā to varētu parādīt un arī kādu DVD iecept, ko palaist kaut kur tirgošanā. Tā jau esmu dzirdējis no daudziem apkārt, ka interese par šo te ko mēs izdarījām ir, un tad jau mēs mēģināsim šo dabūt līdz skatāmam rezultātam.

Vai pēc ceļojuma ir kādas atklāsmes, ko būtu vajadzējis paveikt vēl sagatavošanās posmā, lai pēcāk būtu mazāk problēmu?

Noteikti vārējam vairāk izdarīt pie visiem pārsūtīšanas un loģistikas jautājumiem, tad ļoti iespējams, ka mēs būtu ieguvuši vairāk laika, kad mums bija tie lielie pārsūtījumi. To mēs noteikti varējām iepriekš labāk izdarīt. Bet jāsaka, ka mēs sūri un grūti jau pusotru gadu iepriekš darbojāmies pie visām šīm te lietām. Un diez vai mēs varējām vēl kaut ko vairāk izdarīt, jo mēs tiešām diezgan daudz laika veltījām, visu šo plānojot.

Moči bija vienkārši lieliski šādam braucienam. Domāju, ka mēs izdarījām pareizāko izvēli starp visiem iespējamiem variantiem. Divas alternatīvas vien bija, bet izvēlējāmies šo un esam apmierināti ar to.

Bet tā visu mēs izdarījām diezgan labi, jo ir rezultāts, ka esam precīzi mājās un gandarījums, protams, ir liels.

Kā bija ar tehniku? Zinu, ka Jums bija problēmas ar ķēdēm, zobratiem...?

Nē, nē. Ar ķēdēm un zobratiem nekādu dižu problēmu nebija. Mēs vienkārši nedaudz ilgāk par paredzēto standartu pavilkām. Varbūt, bija jābrauc ar trim ķēdes un zobrata komplektiem, bet mēs to izdarījām ar diviem. Kad bijām jau Parīzē, kad palicis pusotrs tūkstotis līdz mājām, tad vairs negribējās neko mainīt, jo tas tomēr ir padārgs pasākums, tāpēc nolēmām, ka davilksim līdz mājām. Un tā davilkšana bija tāda, ka katram 50km pirms Rostokas plīsa ķēde. Un kad es braucu no Doma laukuma mājās, tad domāju, ka nedabraukšu, jo tā skaņa nodilušam zobratam un ķēdei ir diezgan briesmīga, bet tomēr līdz mājām tiku.

Tikai jāsaka, ka zobratu tagad likšu rāmītī pie sienas, jo viņš ir pilnīgi apaļš, neviena zoba.

Kādi būtu Jūsu galvenie ieteikumi tiem, kas vēl tikai plāno apceļot pasauli?

Ja tiešam grib kaut ko tādu lielāku un garāku izpildīt, tad visas citas lietas ir jāapgriež, jo nevar visu apvienot. Mēs arī tā īsti nevarējām. Ja brauc uz pusgadu prom, tad brauc tā, ka viss pārējais paliek mājās. Kad visi darbi ir pie malas, tad ir tikai jāmauc. Ja ir 100% koncentrēšanās uz šādu lietu, tad to var izdarīt. Ja to plāno kā tādu atvaļinājuma braucienu, tad, manuprāt, nekas labs nesanāks. Tam bija nopietni jāgatavojas un nopietni jāpieiet arī brauciena laikā, jo tas paņēma praktiski visu no mums.

Visiem citiem varu ieteikt – tikai jābrauc! Tas ir forši...

Ja Jums ir vēlēšanās atbalstīt "apPasaules" filmas veidošanu, tad sazinieties ar Mārtiņu Silu. Kontakti un sīkāka informācija par "apPasaules" braucienu – www.appasaule.lv !

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss