Kawasaki KLE 500 – lai dzīvo enduro ēra!

Teksts: Junona
Datums: 16.04.2008.
Rubrika: Moči

Mans nākamais, kā smejies, ideālais motocikls bija visai padzīvojis, proti, 1993.gada Kawasaki KLE 500, ko iegādājos galvenokārt intereses pēc, jo, kā jau minēju iepriekšējā memuāru sadaļā, vēl nekad nebiju izmēģinājusi enduro.

Izmēģinājums sākās ar maksimālā ātruma izspiešanu posmā Plakanciems-Imanta, ko varētu uzskatīt par sava veida baiku ēras radītu inerci, jo esmu pārliecināta, ka normāls, nē, labāk teikšu, zvērināts, (jo termins normāls man, godīgi sakot, ne visai patīk, tas man asociējas ar pusnodilušu riepu, kad nav nekādas skaidrības – vai tiks cauri TA, vai nē).tātad zvērināts endūrists sākotnēji pievērš uzmanību tādām enduro motocikla īpašībām, kā piekarei, vadāmībai, svaram u.c. lietām, kas būtiskas braucot pa neasfaltētiem ceļiem. Bet, kā jau teicu, ručkā griešana tobrīd bija mana stiprā puse, un no nabaga KLE tika izspiesti 180 km/h.

...Bet tikai pēc tam, kad biju izmēģinājusi savu KLE, vazājoties pa Rīgas apkārtnes mežiem, sapratu, ka enduro – TĀ IR LIETA! Man vairs neiestājās sīks stress, kad no asfalta vajadzēja nobraukt uz grantenes, ielīst dubļos vai pa meža taku aizbraukt līdz kādam ezeram. Pirms došanās garākā ceļā pa Latviju, izpētīju karti un piemērotā brīdī speciāli līdu no asfalta uz granteni, lai izbaudītu enduro varēšanu. Yes, tā ir sajūta, kad nesies pa granteni uz 120 km/h, atstājot aiz sevis pamatīgu putekļu vālu, un galamērķī pats un motocikls nonākat balti no ceļa putekļiem.

Nu ja, un vēl kā bonusu var minēt iespēju vēsā mierāRīgas korķus apbraukt pa ielas apmalēm – nebīstoties apskrāpēt trubas, salauzt plastmasas vai nodarīt tamlīdzīgu skādi.

Tomēr par zvērinātu endūristi es nekļuvu...Nezinu, kāpēc...Nākamajā pavasarī, apsverot iespēju iegādāties svaigāku motociklu, es nopietni metu acis uz enduro,.un tomēr iepriekš gūtā pieredze laikam nospēlēja tikpat lielu lomu, cik enduro piedāvātās iespējas...

Es izvēlējos zelta vidusceļu – klasisku ielas motociklu – 2000.gada Kawasaki ZR 750. Sava nozīme, iespējams, bija tam, ka iegādājos šo moci no pazīstama cilvēka, aptuveni zināju, kur un kā ar to ir braukts un uz ko šis mocis ir spējīgs. Piekrītu, ar šo motociklu būs pagrūti šķērsot purvu, atvilkt uz 300 km/h, tam nav iespaidīgas skaņas vai hromētu spīguļu...Bet tieši tāpēc esmu sapratusi, ka šis motocikls ir tas, kas man vajadzīgs... Pēc septiņām motosezsonām, 150000 uz moča nobrauktiem kilometriem un septiņiem dažāda veida motocikliem zinu un varu saviem lasītājiem teikt, ka čoperiska zīmēšanās nav mana stihija, bet atvilkšana vai dubļu aršana, iespējams, varētu būt tikai kāda no ekstremālajām mana rakstura izpausmēm, tāpēc ZR 750 ir tas, ko savās motopiedzīvojumu gaitās esmu izvēlējusies.

Tomēr, zinot teicienu „Nekad nesaki – nekad!“, pieļauju iespēju, ka kādreiz vēl redzēsiet mani kādā Durkas čempinonāta posmā, enduro piedzīvojumu braucienā vai vellsviņuzina, pēc trīsdesmit gadiem pieripinot ar Harley Davidson pie kārtējā alus kroga. : )

Novēliet man NEVERENDING STORY!

Jūsu Jun ;)

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss