Trīs kolekcionāra baudas jeb ciemos pie Alekseja Popova

Teksts: Jānis Šķesteris
Foto: Aleksejs Popovs, Uldis Ķirsis
Datums: 12.05.2008.
Rubrika: Intervijas

Senie motocikli, to restaurēšana un kolekcionāra dzīve mēdz būt diezgan svešas lietas pat rūdītiem motobraucējiem. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs pasaules smalkumus, „Motožurnāls” devās pie Alekseja Popova.

Ar Alekseju sarunāts tikties 11.00 Rīgas Motormuzejā. Pulksten 11.12 viņš steidzīgs ierodas un, ilgi nedomājot, ķeras klāt pie savu motociklu izrādīšanas. Saruna sākotnēji nevedas diez ko raiti. Taču drīz Aleksejs aprod ar situāciju. Gadu skaitļi un vēstures fakti no viņa mutes sāk birt kā no pārpilnības raga. Mēs tikai turpinām uzmanīgi klausīties un cenšamies viņu panākt, jo Aleksejs vēlas mūs iepazīstināt ar visiem saviem močiem, kas tematiski izsvaidīti plašajā Motormuzeja ēkā. Bet nu lūkosim, ko mums ir izdevies uzzināt.

Par Alekseju

Aleksejs Popovs ir viens no lielākajiem seno motociklu kolekcionāriem un restauratoriem Latvijā. Viņš atzīst, ka ar to ir nodarbojies visu savu mūžu. Seno spēkratu klubu viņš sāka apmeklēt 14 gadu vecumā 1977. gadā. Savu pirmo moci 1939. gada. ražojuma Zündapp DB-200 savā īpašumā viņš ieguva 1979. gadā, kad to viņam uzdāvināja kluba biedri. “Dabūju pirmo, tad nopirku otro, trešo...astoņdesmito”: saka Aleksejs. Pašlaik viņam pieder vairāk nekā 80 seno spēkratu. 20 Zündapp firmas motocikli, 15 „Sarkanās Zvaigznes” mopēdi, daži BMW un aptuveni 40 Krievu un Padomju Savienības spēkrati. Lielu daļu Alekseja kolekcijas var aplūkot Rīgas Motormuzejā, taču viņa sapnis ir izveidot privāto muzeju, jo patieso šo motociklu vērtību apzinās vien saujiņa ekspertu. Ikdienā Aleksejs nodarbojas ar motociklu restaurāciju. Jāpiezīmē, ka Latvijā to profesionāli praktizē vien viņš un Juris Ramba.

Trīs kolekcionāra baudas

Motociklu kolekcionēšana - tas ir vesels piedzīvojums. Ikdienā ir jāšķetina neskaitāmi rēbusi. Aleksejs smejot saka, ka ir trīs kolekcionāra baudas: atrast to, ko esi kārojis, iegūt to no tā, kurš to nevēlas pārdot un salikt to visu braucamā kārtībā. Motocikli tiek iegūti caur neskaitāmiem avotiem. Caur dažādiem sludinājumiem presē, personīgajiem kontaktiem u.c. Tomēr tagad tas ir kļuvis vienkāršāk, jo Aleksejam ir izveidojies plašs kontaktu tīkls. Cilvēki viņam mēdz paši zvanīt un piedāvāt savus motociklus. Taču jāatzīst, ka bieži nākas sastapties arī ar grūtībām, jo seno spēkratu vērtība nav mērāma vien naudā. Tiem nereti ir vēsturiska un pat garīga nozīme, tāpēc jāmeklē dažādi alternatīvi ceļi, lai izcīnītu vēlamo eksemplāru. Piemēram, Zündapp S 500 tika iegūts, iemainot to pret jaunu traktoru. Pašlaik pasaulē ir saglabājušies vien 26 šī modeļa eksemplāri, taču tikai pieci no tiem ir restaurēti. Viens ir Alekseja īpašumā.

Moči

Rīgas Motormuzejā ir apskatāmi aptuveni 40 Alekseja motocikli. Katrs no tiem ir nozīmīgs un ar savu vēsturi. Aleksejs, mēģinot ieskicēt kopainu, stāstījumā drudžaini pāriet no viena eksemplāra pie otra. Stunda – tas ir daudz par maz, lai kaut ko izstāstītu vien par Zündapp, kur nu vēl par visu kolekciju. Tāpēc viņš pakavējas ar sīkāku vēsturisko izklāstu pie interesantākajiem modeļiem.

Zündapp KS 750. 1936. gadā Vācijas armijas vajadzībām tika uzsākts pētnieciskais darbs, lai uzbūvētu supersmagu motociklu ar blakusvāģa rata piedziņu. Zinātnieki uzdevuma realizēšanai izpētīja visus tā laika motociklus ar paaugstinātu vilktspēju. Tā rezultātā 1940. gadā tika izveidoti Zündapp KS 750 un BMW R75. Jaunā tehnika tika radīta ar mērķi, lai tā spētu veikt dažādus buksēšanas darbus, pārvadāt vieglo artilēriju un trīs cilvēku ekipāžu. Zündapp KS 750 ir motocikls ar neiedomājami lielu griezes momentu. Tam ir četri normāli pārnesumi, viens pazemināts un atpakaļgaita. Šis motocikls spēj pārvarēt 80 centimetrus dziļu ūdenstilpni. Vēl pat mūsdienās Zündapp KS 750 izmanto ekstremālie tūristi. Aleksejs uzsver, ka šāds mocis pārspēj jebkuru enduro uz jebkura ceļa. Tas ir viens no visu laiku labākajiem motocikliem. Taču tā lielākais mīnuss bija cena. Ražošana bija ļoti sarežģīta, darbietilpīga un dārga, kas neatbilda tā laika kara finansiālajam stāvoklim.

TIZ AM 600 (ТИЗ АМ 600). Motocikls praktiski nav restaurēts un ir saglabājies ar oriģinālo krāsojumu no 1937. gada. Šis eksemplārs ir unikāls ar to, ka tas ir bijis apbalvojums kādam krievu inženieriem – izpletņu izmēģinātājam par teicamu dienestu. 1938. gadā šis inženieris tika nogalināts. Un tā motocikls nostāvēja garāžā līdz pat mūsdienām, kad Aleksejs to iegādājās, atsaucoties uz presē publicētu sludinājumu.

Šis Dņeprs - 14.9 ir speciāls Krievijas valdības pasūtīts spēkrats Kremļa eskorta vajadzībām. 1986. gadā tie tika saražoti vien 50 eksemplāros. Tajā laikā šis motocikls maksāja 36’000 vācu marku, tikpat daudz, cik jauns Mersedes. Tajā ir izmantoti interesanti tehniskie risinājumi, un tas nav nekādi salīdzināms ar citiem tā laika Padomju motocikliem. Tajā laikā to varēja uzskatīt par slepeno tehniku. Eskortā motocikls piedalījās līdz pat 1997. gadam.

Restaurācija

Neaprobežojoties vien ar Motormuzeja eksponātiem, dodamies arī uz Alekseja darbnīcu, lai noskaidrotu, kā notiek restaurācija. Tur mūs sagaida aktīva rosība, skanot skaļi uzgrieztam Rammstein. Restaurācijas procesus veic Alekseja kompanjoni Normunds un Aldis. Mūsu ierašanās izraisa zināmu interesei, tāpēc darbs darbnīcā uz kādu brīdi apstājās. Visi trīs – Aleksejs, Normunds un Aldis – mums stāsta restaurācijas smalkumus.

Normunds atzīst, ka nekad savas piecu gadu karjeras laikā viņam nav nācies restaurēt motociklu, kurš būtu saskrūvēts un darba kārtībā. Parasti mocis tiek atvests kastēs, maisos un tad ir jādomā, kā to visu salikt kopā. Šeit sākas darbietilpīgs izpētes process. Literatūrā, katalogos tiek meklēta informācija par to, kā spēkrats ir izskatījies sākotnēji. Ja ir jau gatavi paraugi un skices, tad tā jau ir laime, jo nereti kādas detaļas ir nācies veidot pat pēc fotogrāfijas. Pats process principā notiek šādi: motocikls, restaurējot visas tā detaļas vai radot tās no jauna, tiek salikts kopā, tad tas tiek izjaukts, nokrāsots un atkal salikts kopā. Uz vienu moci vidēji aiziet pusotrs mēnesis, taču, ja trūkst kādas detaļas vai informācijas, tad tas var prasīt līdz pat pieciem un vairāk gadiem. Restaurāciju var veikt ļoti dažādi. Tā parasti tiek veikta, vadoties pēc pasūtītāja vēlmēm. Spēkratu var restaurēt tādu, kāds tas ir nācis no rūpnīcas, tādu, kāds tas ir bijis pielāgots armijas vajadzībām vai tādu, kāds tas bijis kādam slavenam motosportistam. Pats nozīmīgākais ir tas, ka restaurācija tiek veikta autentiski. Motociklam nedrīkst likt klāt liekas vai citādākas detaļas. Detaļu kopijas nav nekas slikts, tomēr oriģināls tiek vērtēts daudz augstāk. Arī kopiju un oriģinālu jautājums visbiežāk ir atkarīgs no pasūtītāja vēlmēm. Ja pasūtītājs vēlas “glābt oriģinālu”, tad viņš par to arī attiecīgi maksā, jo nereti restaurēt kādu detaļu ir daudz dārgāks prieks, kā nopirkt vai uztaisīt jaunu. Tas jau ir jautājums par vēsturisko vērtību. Aleksejs min piemēru, ka pie viņa ieradies kāds cilvēks ar vēlmi restaurēt mopēdu Rīga-1. Aleksejs pasūtītājam atbildējis, ka tas izmaksāšot milzu naudu, ka izdevīgāk ir nopirkt labāku par 50ls. Taču pasūtītājs vēlējies, lai tiktu restaurēts tieši attiecīgais eksemplārs, jo tas piederējis viņa vectēvam. Aldis piemetina, ka motocikla vērtību ievērojami ceļ tā vēsturiskums. Ja spēkrats ir piederējis kādām slavenībām, politiķiem, māksliniekiem, vai arī ar to saistās kāds interesants stāsts, tad attiecīgais eksemplārs kļūst nenovērtējams.

Suns uz siena kaudzes? NĒ!

Aleksejs aktīvi piedalās dažādu seno spēkratu salidojumu organizēšanā. Šovasar Jūnija pēdējā nedēļā ir paredzēts mopēdu un motorolleru salidojums. Tāpēc rodas jautājums, vai nav žēl un bīstami braukāt apkārt ar restaurētajiem dārgumiem. Uz ko Aleksejs atbild, ka ir ne vien interesanti savus spēkratus izrādīt citiem, bet arī ļoti nepieciešams tos ik pa laikam kustināt. Ja mocis ir ilgāku laiku nostāvējies, tad tā iedarbināšana var prasīt vairākas dienas.

Ievērības cienīgi ir ne vien Alekseja motocikli, bet arī viņa Latvijas numuru zīmju un dažādu citu nieku kolekcijas. Viņš ir hronoloģiski apkopojis Latvijas motociklu reģistrācijas numura zīmes no 1906. gada līdz pat mūsdienu Eiropas savienības (ES) zīmēm. Laikā, kad Latvija pārgāja uz ES numuriem, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers pašu pirmo ES motocikla numura zīmi uzstādīja tieši Alekseja motociklam.

Alekseja garāžā atrodas virkne dažādu orģināldetaļu un aksesuāru kalni. Viņš nudien ir nopietns seno spēkratu entuziasts un kolekcionārs. Atvadoties no Alekseja, mēs secinām, ka tik uz tādiem cilvēkiem turas šī pasaule. Uz cilvēkiem, kuri patiesi mīl savu nodarbošanos un nododas tai par visiem 100%. Vēlot panākumus turpmākajā darbībā un personīgā muzeja izveidē, „Motožunāls” apsolās sekot Alekseja gaitām arī nākotnē.

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss