Latviešu troļļi Norvēģijā

Foto: Toms, Verners, Carpenter
Datums: 09.10.2006.
Rubrika: Ceļojumi

Jūnija sākumā daži bezrūpīgi latviešu dīkdieņi devās apceļot Norvēģiju un apmeklēt Harley Davidson Superrally pasākumu. Sarunā ar Verneru un Tomu jūtama labi padarīta darba sajūta un gandarījums par aizvadīto ceļojumu.

Kāpēc izdomājāt braukt tieši uz Norvēģiju? Tāpēc, ka Harley Davidson tusiņš?

Toms: Es tur esmu bijis kaut kad sen kopā ar vecākiem. Man ļoti patika Norvēģija. Tad, kad izdomāju ceļot kaut kur tālāk par Daugavpili, Lietuvu vai Igauniju, atcerējos par Norvēģiju. Laikam kaut kur zemapziņā palika. Kad uzzināju, ka tur būs Harley Davidson tuss, sapratu that???s it – jābrauc. Tas, ko es vēlējos, kļuva par reālu mērķi.

Pirms diviem trim gadiem paziņa ar draugiem brauca uz Norvēģiju. Es viņus pavadīju līdz kuģim ar baigo skaudību, domādams – "žēl, ka man nav 1000 latu". Kāds cits paziņa ar stopiem aizbrauca uz Lapzemi aprīlī, kad tur bija mīnusos, un gulēja speciālā armijas guļammaisā.

Verners: Man katru vasaru ir vēlēšanās aizbraukt uz Nordkapu, lai gan šoreiz nesanāca, toties biju pareizajā virzienā.

Kā plānojāt savu ceļojumu?

Toms: Zināju, ka Norvēģija ir dārga zeme. Uzrakstīju meilu HD pasākuma organizētājiem, noskaidroju, kādas būs cenas pasākumā. Esmu bijis Parīzē un Amsterdamā, un zinu, ka alus var maksāt 5-7 eiro. Gribēju vēlreiz apskatīties tās vietas, kur esmu bijis ar vecākiem. Vēlējos pabūt Bergenā, Brekkestolenē, redzēt ūdenskritumus, ledājus, kalnus.

Verners: Man bija gan laiks, gan nauda. Lai brauktu, neko vairāk jau arī nevajag. Tika iepirktas grāmatas par Norvēģiju. Atzīmējām kartē apskates punktus.

Ar prāmi pārcēlāmies uz Stokholmu un ap vienpadsitiem no rīta jau bijām galā. Uz prāmja uzspēlējām kazino, labi pavadījām laiku. Ar to pašu prāmi uz HD tusu brauca arī lietuvieši.

Kur gulējāt? Kas bija galapunkts?

Verners: Pirmajā dienā nobraucām kādus 300 km un nakti pavadījām kempinga mājiņā. Citus vakarus jau laicīgi meklējām naktsmītnes. Gandrīz visas naktis pavadījām kempingos teltīs. Oslo bija galapunkts, pa ceļam apskatījām vairākus objektus.

Aizbraucām līdz Oslo, tur sagaidījām Toma paziņu Frūdi, kurš noorganizēja pāris naktis gulēšanu uz grīdas. Oslo pavadījām divas dienas. Vienu dienu staigājām pa pilsētu, otru – pa muzejiem. Par divsimts norvēģu kronām nopirkām Oslo karti, kura dod tiesības izmantot sabiedrisko transportu un apmeklēt muzejus. Attiecīgi notestējām visu sabiedrisko transportu: tramvajus, metro, kuģīšus, autobusus.

Apmeklējām vairāk muzeju nekā Latvijā.

Kāds bija pats HD tuss?

Verners: Tuss sākās ceturtdienā. Tas turpinājās četras dienas – līdz svētdienai. Katru rītu – brokastis, kuras bija iekļautas cenā. Ieejas maksa bija 560 kronas jeb 56 lati. Tusa vietu izmantojām kā kempingu.

Tusiņš bija liels tirgus, kur tirgoja visu iespējamo. Cenas ļoti normālas, jebkurā gadījumā lētāk nekā Latvijā HD veikalā.

Pārsvarā tusā bija HD motocikli. Pats interesantākais bija tas, ka, tā kā mums nebija HD, mums savējie moči jāliek atsevišķā placī. Bez tam pie ieejas saņēmam meiteņu aproces. Tiem, kuri bija ar HD, gan deva veču aproces.

Bija koncerti, bet tradicionālās plastmasas moču dedzināšanas un dauzīšanas izpalika.

Publika kā jau visos moto pasākumos, – samērā draudzīga. Tādi klubi, kā Banditos un Hell???s Angels bija norobežojuši savu teritoriju un apsargāja perimetru.

Toms: Es uzskatu, ka tuss bija salīdzinoši liels. Lai gan vēja brāļi stāstīja, ka Austrijā esot bijis lielāks – ap septiņdesmit tūkstošiem cilvēku, bet šeit tikai kādi pieci tūkstoši.

Tuvumā redzēt Hell???s Angels un Banditos zīmes bija saviļņojums. (smejas). Tomēr viņu norobežotās teritorijas bija pustukšas – vai nu viņi bija rezervējuši sev lielāku laukumu, nekā vajadzīgs, vai nu visi nebija ieradušies.

Atšķirības salīdzinājumā ar Latvijas tusiem bija diezgan minimālas – cilvēki sēž teltīs, dzer pie teltīm, sauļojas, bazarē. Bija arī lielā telts, kurā praktiski 24 stundas diennaktī spēlēja muzons. Visu laiku kāds spēlēja. Kādas 15 grupas dienā.

Bija ārkārtīgi daudz tirgotāju – viņiem bija atvēlēta apmēram piektā daļa teritorijas. Ādas, apģērbi, zābaki, somas – praktiski viss paredzēts Hārļiem un čoperiem. Varēja nopirkt desmitiem dažādu veidu pretvēja un pretlietus tērpus. Par divsimt eiro varēja nopirkt arī apsildāmos cimdus. Radās iespaids, ka tur bija vismaz pieci dažādi Luisi. Bija kādi piecdesmit krekliņi ar miroņgalvām, simtiem dažādu citu kreklu un džemperu. Staigāju kā pa izstādi!

Tirgotāji bija tas, ar ko šis pasākums visvairāk atšķīrās no līdzīgiem tusiem Latvijā. Viss pārējais bija tāpat, tikai pareizināts apjoma un intensitātes ziņa ar trīs vai pieci. Maksāja 20 reizes dārgāk. Bet, tā kā Norvēģijā kempingā desmit latus maksā tikai teltsvieta, tad tie astoņdesmit eiro par trīs naktīm un brokastīm, kuras bija salīdzinoši OK – bulciņas, džems, desa, siers, sula – ir samērīgi. Turklāt dzirdējām muzonu, apskatījāmies tirgotājus, kaut ko nopirkām, redzējām daudz moču, satikām latviešus citā vietā, kas bija interesanti utt.

Verners: bija interesants piedāvājums no tirgotājiem izbraukt pa leģendāro Route 66, apskatīties Lasvegasas kazino, Nevadas tuksnešus, kanjonu un citus jaukumus. 4000 dolāru un viss, izņemot alkoholu, iekļauts cenā – degviela, viesnīcas. Tev iedod Harley-Davidson moci, apmaksā lidmašīnas biļeti no Eiropas uz Ameriku un atpakaļ, un liela mašīna ved tavas mantas. Tas it kā nemaz nav dārgi.

Toms: Toties pieteikties un noteiktu summu iemaksāt vajadzēja uzreiz. Varēja apskatīties filmu par vienu no iepriekšējiem braucieniem. Tas, ko es pamanīju – pārsvarā braucēji ir 40-50-gadīgi onkuļi. Padomāju, ka pēc 10 gadiem tas varētu būt interesants pasākums (smejas).

Vai pasākumā bija daudz ārzemnieku?

Toms: Ārzemnieku bija maz. Biju iedomājies, ka ārzemnieki būs deviņdesmit procentu – no visas pasaules sabrauks Harley-Davidson īpašnieki, no Amerikas, no Austrālijas. Bet tas bija Eiropas tuss. Amerikāņi bija tikai daži. Redzēju krievus, somus, igauņus, lietuviešus, daudz zviedru.

Vai bija arī kādi ekstrēmi piedzīvojumi?

Verners: Tomam sagribējās paspolēt, un viņš nožāvās. Man riepa izbeidzās, bija jāmaina. No upes bijām izvilkuši vecu velosipēdu bez bremzēm un sēdekļa, pavizinājāmies pa parku.

Toms: Es izdomāju, ka man nepatīk aktīvā atpūta, vienvārdsakot apnika kāpelēt pa kalniem. Uzkāpu līdz trešdaļai un pafilmēju, kā Verners mokās. Biju palicis pie pirmā akmeņu krāvuma. No tūristiem gandrīz nekādu pēdu nav, ja neskaita kādu sīku benčiku vai dzēriena bundžu. Pagājušo reizi, kad biju Norvēģijā ar vecākiem, man likās, ka bija baigi grūti kāpt. Tagad šķita, ka akmeņi kļuvuši mazāki.

Bildēs redzams, ka daudz braucāt ar prāmjiem...

Toms: Prāmji Norvēģijā ir ceļu sastāvdaļa, tiltu aizvietotāji. Baidījos, ka prāmji būs ļoti dārgi. Bet nē – amēram trīs četri lati. Varēja izvēlēties – vai nu braukt ar prāmi, vai braukt apkārt piecdesmit kilometrus. Izrēķinājām tā – ja Norvēģijā benzīns maksā latu, tas mums prasītu divarpus latus un kādas četrdesmit minūtes, jo praktiski ātrāk par 70-80 km/h nemaz nevar pabrauk. Toties prāmis brauc piecpadsmit minūtes un maksā trīs latus. Nolēmām braukt ar prāmi. Ja brauc ar mašīnu, ir jāmaksā par tuneļiem. Ar moci parasti tie ir bezmaksas.

Vai Norvēģijā bija auksti?

Toms: Plānoju ceļojumu ar domu, ka tur būs auksti, tāpēc paņēmu līdzi trīs džemperus un alkoholu. Jūnijs ir auksts arī Latvijā. Bija brīdis, kad braucām pa nakti, aptuveni plus desmit grādu, nosalām. Visus apdzinām, jo mums šķita, ka pārējie brauc pārāk lēni – 80 km/h pa šoseju; vajadzēja tak parādīt, kā latvieši brauc! Biju uzvilcis visus džemperus. Parasti pie stūres nedzeru, bet šoreiz paņēmu un iekampu astoņdesmitgrādīgo Strohu, un kļuva labāk – vairs nedomāju par aukstumu. Auksti bija arī teltīs, kad bija plus deviņi grādi. Tikko pārbraucām pāri kalniem pie okeāna, tā uzreiz plus divdesmit pieci, pat paspējām nosauļoties.

Cik dienas jums prasīja šisceļojums?

Verners: Piecpadsmit.

Pievienot komentāru

tavs vārds *
tavs viedoklis *
drošības kods

 

* - lauciņi ar zvaigznīti jāaizpilda obligāti

Sākumlapa Lietošanas noteikumi Vakances Reklāma Kontakti Trases Rss