Honda 2009

Teksts: Uldis Ķirsis
Datums: 21.04.2010.
Rubrika: Moči

Pavasaris klāt, arī mototirgotāji aktīvāk atgādina par veikalā iegādājamiem motocikliem, kas vēl nav paspējuši pārklāties ar putekļu kārtu. Honda arī “Motožurnālam” deva iespēju pavizināties ar saviem jaunākajiem sasniegumiem motoindustrijā.

Lielāko uzsvaru tirgotājs liek uz savu VFR1200FA, un ne velti,- motociklam tiešām nav kur īsti piesieties – gan vizuāli izskatās pēc motocikla, gan labi vadāms un vēl aprīkots ar plašu tehnoloģisko brīnumu spektru. Izskatās, viena no lietām, ar ko mototirgotāji centīsies pievilināt jaunus klientus, kas ar motociklu vēl pagaidām ir uz “Jūs”, ir ABS sistēmas bremzes. Muļķu drošās bremzes, ar tādām ir aprīkots gan šis motocikls, gan arī CBR600RR. VFR bez tā vēl šīs bremzes ir kombinētas – spiežot kāju bremzi, ar kuru klasiskajā variantā bremzējas tikai aizmugurējais ritenis, ar šo tiks bremzēta arī priekšējā riepa un otrādi. Tādējādi samazinās bremzēšanas ceļš un, pateicoties ABS, vēl varam aizmirst par riteņu bloķēšanos. Ar šo lielo milzeni gan īsti šo priekšrocību uzjust nesanāk, jo asfalts ir sauss, bet tā īsti līkumā ar lielu ātrumu “cirst” pa bremzēm neceļas roka.

VFR ir aprīkots ar kardānu, tāpat kā VT1300, tomēr atšķirībā no VT, VFR kardāns nav saistīts ar aizmugurējo dakšu, tādēļ ir mazliet mīkstāks un īsti pat nevar atšķirt no motocikla ar ķēdes pievadu. Ko īsti nevarētu teikt par VT. VFR motocikls arī nekautrējas parādīt savu jaudu, uz taisnes noteikti var paspēkoties ar sportisko CBR. Šim motociklam ir tikai viens mīnuss – cena, kurai līdz GoldWing līmenim ir vēl kur augt, tomēr to spēs novērtēt tikai īstens motolietpratējs.

Kosmiskais brīnums DN

Ir pienācis tas brīdis, kad uz ielas parādīsies motocikli, kādus pirms vairākiem gadiem varēja vērot televizora ekrānos – īsts kosmisks kuģis. Pirmajā momentā var likties, ka vajadzēs stingrāk iekrampēties stūrē, lai nenorauj no moča, tomēr īstenībā tas ir stipri pārspīlēts. Jaudu šim “monstram” tā arī nesanāca izjust. Automātiskā kārba motociklos īsti sevi vēl nav pierādījusi un par to varējām pārliecināties arī trasē. Motociklam ir divi braukšanas režīmi – parastais un sportiskais, es gan teiktu, ka parastais ir ”neparasti gausais”, sportiskais – parastais, bet pietrūkst vēl trešā - “īsteni sportiskā”.

Pirmo reizi uzkāpjot uz moča, protams, pietrūkst sajūga sajūta kreisajā rokā, tomēr arī ar šo moci kreiso roku var mazliet nodarbināt, ja atslēdzam “automātu”, tad ātrumus var pārslēgt ar kreisās rokas īkšķi – līdzīgi kā pagrieziena rādītājus, tikai mazliet augstāk.

Kāpšļi kājām ir pilnai pēdai, kas šo braucamrīku vairāk pietuvina skūteru klasei. Par šādu apgalvojumu īsti neviens arī neapvainojas un necenšas iebilst. Ņiprākie braucēji šos kāpšļus arī pamanās līkumos pastrīķēt pret asfaltu, tomēr nepamet doma, ka fantastikas kino piekritēji ir mazliet apkrāpti – šis aparāts nespēj pacelt nevienu spārnos. Spoguļos gan visu ļoti labi varēja redzēt – strauji pietuvojās CBR un tikpat strauji attālinās...

Hondas čoperis

Teikšu godīgi, ar čoperiem esmu braucis maz un īsti nezināju, kam pievērst uzmanību – vizuāli jau ļoti glīts, kas arī ir galvenais arguments ”Custom” čopera iegādei, tāpēc īsti nav pat kam piesieties. Jā, ir tam raksturīgā čoperu manevrēšana – gluži kā garajam ”ikarusam”, arī kāpšļus nav grūti pret zemi atdurt, tomēr galveno čoperu īpašību pilda labi – skaists, dobjš un ar minimālisma pieskaņu – neko lieku neredzēju. Kāds pieredzējušāks čoperu testētājs pat pēc brauciena skaļi iespiedzās, ka ir ļoti labs un piemērots Latvijas bedrainajiem ceļiem.

CBR RRrrrrrrr

CBR noteikti bija vispiemērotākais 333 trasei, kur notika testa braucieni, tāpēc arī tas deva vislielāko gandarījumu. Arī ABS varēja labāk izjust ar šo moci, tiesa, instinktiem nepavēlēsi – ar priekšējo bremzi tā arī nesadūšojos strauji nobremzēt līkumā, bet ar pakaļējo gan mazliet paniekojos – bremzējot ar sasvērtu moci, var izjust, kā bremzes sākumā mazliet asāk liek ritenim sabremzēties, iespējams, pat līdz pirmajam nobloķēšanās brīdim, bet pēc tam viegli to atkal palaiž vaļā un turpina vienmērīgi bremzēt. Neesmu pārliecināts, ka ar šādu aprīkojumu brauktu arī profesionāli braucēji, tomēr ”svētdienas sportistiem” tas nebūtu sliktākais moča aprīkojums. Protams, nevajag aizmirst arī par inerci, kas, strauji bremzējot, turpina virzīt vadītāja ķermeni uz priekšu, kā arī par RR pietiekamo jaudu, kas ļautu riteni līkumā izspolēt, pret ko motociklu elektronika ir bezspēcīga.