Emocionāli vājš, “Skaņas vēsture” tirgojas pārāk smalkās romantiskas sāpes

Balstoties uz Bena Šattuka īso stāstu, “Living” filmas veidotājam Olivera Hermanusam “Skaņas vēsturei”, ir apskaužams izloze tās centrālajā Twosome: kurš nebūtu pie riska piepildītas romantikas, kurā piedalās divi mūsu izcilākie, daudzpusīgākie dalībnieki Pauls Mescāls un Džošs O’Konnors? Viņi pat dzied viens otram, viņu pasaules kara laikmeta varoņi, kas dalās ar amerikāņu tautas dziesmu mīlestību, kas viņiem dod sabiedrībā pieņemamu aizraušanos papildināt to, ko viņi nevar pierādīt.

Jūs vēlēsities dievināt “skaņas vēsturi” tikpat daudz, cik lauksaimniecībā audzētais Kentuckian Lionel (Mescal) un pasaulīgais New Englander David (O’Connor) dievina viens otru. Diemžēl tas, kas kavējas, ir nepiepildīto cerību sirds sāp. Par visu filmas kraukšķīgo uzmanību bifurkētajām dzīvei “skaņas vēsture” precīzāk atgādina rūpīgi sausu klusu dzīvi nekā kustīgs attēls. “Brokeback Mountain” salīdzinājumi ir neizbēgami, taču tas kalpos tikai tā, lai saglabātu šo maigo, bet pārāk piesardzīgo stāstu šī dvēseliskā zarnu-Vančera ēnā.

Tas ir 1917. gads, kad Lionels, dziedinošs prodigijs ar kautrīgu, pieklājīgu gultni, tiekas ar harizmātisku amatieru mūzikas vēsturnieku Dāvidu Bostonas konservatorijā. Pār klavierēm un vēlāk aiz slēgtām durvīm viņi saistās ar radniecību lauku dziesmām, kas ir biezas ar grūtībām, dedzīgām un ilgām. Viņu istabas apzīmēto lietu tomēr saīsina Dāvida drafted. Lietas atsāktas apmēram gadu vēlāk, kad Dāvids, atpakaļ valstī un rakstot no mūzikas pasniegšanas ziņas Meinā, aicina Lionelu-iestrēdzis drūmā būdā ar saviem glum vecākiem-, lai dotos dziesmu savākšanas ceļojumā ziemeļaustrumu piekrastes mežos.

Līdz šim filma, kuru romānists Šatats pats pielāgojās scenārijam, ir tikai norādījusi uz kinētisko tuvību starp līdzīgi domājošām dvēselēm, un Hermanusa emocionāli izteiktas ainas ir pārāk bez tekstūras zem Aleksandra Dynana piesātinātās kinematogrāfijas. (Zemes toņi nekad nešķita mazāk zemi.) Bet pat tad, kad šie atkalapvienotie mīļotāji katru dienu ieraksta atstumtas tautas, pēc tam nakti atjauno savu saikni teltī, viss joprojām jūtas pudelēs un noformē, piemēram, atpūtu, kas ir mīlīgi vērtējamā izglītojošā filmā.

Pat ainas, kuru centrā ir filmas tradicionālo dziesmu izpildīšana (“Šeit, vīna dārzā”, “Silver Dagger”), jūtas klīniski, lai gan tas ir sīkums, kas mums jau sen ir teikts, ka tas jau sen ir piešķīris bezspēcīgu balsi. Pārsteidzoši, ņemot vērā laikmeta specifisko represiju dziļumu, ko viņš ir sasniedzis iepriekšējās iezīmēs “Moffie” un “Dzīvo”, Hermansa šeit cīnās, lai tikpat daudz nodotu, kad pilnīga izteiksme caurdur gaisu. Neatkarīgi no tā, vai tie ir ārpus telpām vai telpās, mēs, iespējams, arī skatāmies un klausāmies no aizmugures stikla.

Pat ja potenciālie pircēji nekad nešķiet vairāk kā izsmalcinātu sāpju paraugi, Mescal un O’Connor ir pārāk labi, lai neizvēlēties, izmantojot mīlestības un seku līniju. O’Connor tur ekrānu ar spēcīgu izskata un žestu ekonomiku. Īpaši Mescal liek skumjām vibrēt, jo sižets mūs ved uz Itāliju, tad Londonu un atpakaļ, un laika atšķirība nozīmē kaut ko pavisam savādāku nekā pauze starp dziedātajiem pantiem. Pēc viņa postošajiem pagriezieniem “pēcspēles” un “visiem mums svešiniekiem”, iespējams, nav labāka bēdu sagraušanas vientulības portretistes.

“Skaņas vēsture” galu galā atrod savu patiesāko piezīmi par zilumu jutīgumu un katarsu savā pēdējā aktā, kam palīdzēja Hadlija Robinsona un lielā Krisa Kūpera jēgpilna koduma lieluma pagriezieni un noliegums, kuru jūs varētu redzēt nākt, bet tomēr kustas. Tas ir tikai žēl, ka Hermanus ir labāks satraukums par to, kā viņš labprātāk jūs atstātu, nekā tas, kā viņš ir izvēlējies jūs tur nokļūt.