Tiesas pamāj ar garīgo veselību kā tiesību

In July 2025, the Supreme Court of India delivered a judgment that was called a constitutional landmark. The case, Sukdeb Saha vs State of Andhra Pradesh, was anchored on the case of a father who had lost his 17-year-old daughter, a NEET aspirant, in a Visakhapatnam hostel. Unhappy with what he felt was the local police’s failure to conduct a thorough investigation into the cause, he sought a Central Bureau of Investigation (CBI) probe. The Andhra Pradesh High Court dismissed his petitions, which then saw him approach the Supreme Court. The result was not only an order directing the CBI to investigate, but also the much-needed recognition of mental health, which is an integral part of the right to life under Article 21 of the Constitution.

The Supreme Court’s argument went beyond the specific case and was based on a major social issue: India’s epidemic of student suicides. From a criminological perspective, the case highlights what can be called structural victimization. Student suicides are rarely framed in these terms. However, systemic neglect of mental health, combined with the exploitative culture of coaching centres and the indifference of schools and universities, creates an environment in which young people become vulnerable to harm. By failing to provide protections, the state and institutions become complicit. When institutions create or ignore the conditions that push people to the edge, the line between personal tragedy and institutional culpability becomes blurred.

The victimological perspective, which has long examined the dynamics of victims and perpetrators, can be extended to state institutions as de facto perpetrators. Students are not simply “victims” of internal psychological struggles. They are victims of an educational system that treats them in a shabby way. It is also about social values ​​that link self-esteem to hierarchy and a breakdown in governance that relegates mental health to a secondary issue. By recognizing mental health as an inherent right, the court acknowledged the structural aspect of victimization. It recasts the problem not as a personal loss but as a public injustice.

Juridiski spriedums aizpilda būtisku plaisu. 2017. gada garīgās veselības aprūpes likums jau ir tiesības saņemt garīgās veselības aprūpi. Bet tas nav konsekventi ieviests, un izpildes mehānismi joprojām ir slikti. Iesakojot garīgo veselību konstitūcijā, tiesa ir izveidojusi paaugstinātu normatīvo etalonu. Iedzīvotāji var uzstāt uz savu psihiskās veselības aizsardzību kā pamattiesības, nevis tikai par likumā noteiktām tiesībām. Lai nodrošinātu, ka tā nav kļuvusi tikai par retoriku, tiesa pasūtīja saistošu pagaidu rīkojumu paketi – tagad to dēvē par “SAHA vadlīnijām”. Šeit skolām, koledžām, hosteļiem un apmācības institūtiem ir jāizstrādā atbalsta sistēmas, lai risinātu garīgās veselības problēmu. Viņi uzdod valstīm un arodbiedrību teritorijām divu mēnešu laikā ieviest noteikumus un uzlikt pienākumu izveidot rajona līmeņa uzraudzības komitejas. Kamēr parlaments neiztur pilnu kodeksu, šīm vadlīnijām būs likumdošanas spēks.

Nolēmums rada arī nozīmīgus kriminoloģiskus jautājumus par valsts atbildību. Ja studentu pašnāvības daļēji ir institucionālas nolaidības iznākums, vai šo nolaidības veidu var uzskatīt par strukturālu vardarbību? Johana Galtunga strukturālās vardarbības teorija norāda, ka tikpat vainojami ir sabiedrības struktūras, kas nodara sistemātisku kaitējumu indivīdiem, atņemot pamatvajadzības, ir vienlīdz vainīga kā tieša vardarbība. Neveidojot drošu vidi, valsts un izglītības iestādes netieši saglabā kaitīgus apstākļus. Šī perspektīva maina studentu pašnāvības no uzskatāmiem par “individuālām kļūmēm” uz sistēmiskas netaisnības rezultātu. Kā viktimoloģijas gadījumā tas ir punkts, kurā slēpti upuri kļūst redzami. Studenti, kurus bieži apklusina aizspriedumi vai sistēmas konkurētspēja, reti tiek uzklausīti kā tiesību īpašnieki, kad runa ir par garīgo veselību. Psiholoģiskās integritātes ievietošana 21. pantā nozīmē, ka tiesa ir atvērusi vietu šiem upuriem uzklausīt un aizsargāt. Tas atstāj durvis Ajar atjaunojošiem pasākumiem – konsultācijām, reformas institūcijās, atbildības mehānismiem, kas pārsniedz atteikšanos uz profilaksi.

Garīgās veselības aktīvisti un profesionāļi ir saņēmuši sprieduma veidu, kas uzsver tā revolucionāro potenciālu. Bet kopā ar optimismu jābūt piesardzīgam. Spēcīgi tiesu paziņojumi paši par sevi nevar izjust kultūras un institucionālās normas. Izaicinājums ir tas, vai skolas, universitātes un štatu valdības jēgpilni piemēros vadlīnijas, ieguldīs resursos un apmācīs personālu reālas garīgās veselības aprūpes sniegšanai.

Ultimately, Sukdeb Saha is a convergence of law, criminology, and victimology. It recognizes that harm can be caused not only by individuals but also by institutions and systems. It recognizes that students, often viewed as passive subjects of education, are rights-holders whose mental well-being deserves constitutional protection. And it challenges society to confront an inconvenient truth—that neglect, indifference, and structural pressures can be as deadly as outright violence. By affirming that the right to life must include a sound mind, the court has given a voice to a generation of students who have too often been silenced by despair. Whether that voice translates into meaningful change will determine whether the ruling remains a beacon of hope or a missed opportunity.

Shabin Os is an Assistant Professor at Rashtriya Raksha University, Rashtriya University. Nabeela Siddiqui is an Assistant Professor at Vinayaka Mission Law School, Vinayaka Mission Research Foundation – Deemed University, University of Chennai