Zinātne visiem | Meklēt blūza noslēpumu Pollock glezniecībā atklāj krāsu noregulēšanas paņēmienu

Jackson Pollock’s Number 1A, 1948, is one of the most famous examples of action painting, where paint is dripped, splashed, and placed on a surface. While art historians and scholars had identified the reds and yellows in this canvas as cadmium pigments years ago, the origin of the striking blue that threads the work remained unclear.

Šī nepilnība nebija tikai zinātkāres jautājums. Zinot, kuri pigmenti Pollock izmantoja, varētu palīdzēt autentificēt viņa gleznas un palīdzēt tās saglabāt. Ārpus mākslas vēstures pats zilais – ķīmiķu vidū pazīstams kā mangāna zils – ir pigments ar neparastām īpašībām. Kad 20. gadsimta vidū bija populārs, bet vēlāk tika aizliegts ražot, tas izcēlās ar tīru zilo nokrāsu un ķīmisko stabilitāti. Tāpēc zinātnieki bija motivēti jautāt, kas mangānam zilai krāsai piešķir to krāsu un vai Polloks to patiešām ir izmantojis šajā orientārajā gleznā.

Atbildot uz šiem jautājumiem, bija nepieciešams apvienot ķīmiju, fiziku un mākslas saglabāšanu tādā veidā, kas savienoja laboratoriju un muzeju – un tas ir tas, ko ASV, ieskaitot mūsdienu mākslas muzeju Ņujorkā, ir ziņojuši 16. septembra papīrs iekšā Nacionālās zinātņu akadēmijas rakstiApvidū Vienlaikus apstiprinot, ka zilā krāsa patiešām ir no mangāna zilas, viņi atrada veidu, kā zinātnieki var “pielāgot” neorganisko pigmentu krāsas.

Pētniecības grupa izmantoja uzlabotu instrumentu komplektu, kas pārbaudīja, kā gaisma mijiedarbojas ar matēriju. Jo īpaši viņi izmantoja rezonanses Ramana spektroskopiju, kas izmērīja molekulu vibrācijas, kad gaisma viņus satrauca, lai identificētu, vai pigments patiešām ir mangāna zilā krāsā. Lai izpētītu, kā pigments radīja savu zilo krāsu, tie pievienoja magnētisko apļveida dihroisma spektroskopiju, kas atklāja, kā magnētiskie lauki ietekmēja veidu, kā molekulas absorbē gaismu, un salīdzināja šos rezultātus ar blīvuma funkcionālo teoriju (DFT) – elektroniskās struktūras datora modelēšanu.

Apvienojot šīs pieejas, pētnieki varēja kartēt nelielas elektroniskās pārejas pigmenta iekšpusē – elektronu lēcienos starp enerģijas līmeņiem -, kas noteica, kuras gaismas krāsas ir absorbētas un kuras tika atspoguļotas. Komanda arī pārbaudīja zilos fragmentus 1948. gada 1. vietā tieši ar Ramana spektroskopiju, lai vienreiz un par visiem laikiem nokārtotos, ko Polloks bija uzlicis uz viņa audekla.

Spektroskopiskie pierādījumi apstiprināja, ka zilais pigments Polloka gleznā bija mangāna zilā krāsā. Molekulārā līmenī tika konstatēts, ka krāsa ir no lādiņa pārnešanas joslām: kad elektroni pārvietojās no skābekļa atomiem uz mangāna atomu, tika absorbēta noteiktu enerģiju gaisma. Parasti šādas pārejas rada dubļainākas krāsas. Bet šeit elektronu apmaiņa noteiktās orbitālēs absorbēja un tādējādi filtrē, zaļā un violetā gaismā, vienlaikus ļaujot zilai gaismai cauri.

This result is significant for many reasons. In art, confirming the manganese blue in 1948 No. 1a will help conservators plan restoration work and provide scientists with more evidence about Pollock’s materials and choices. It could also open the door to identifying the same pigment in other works by Pollock and his contemporaries, such as Willem De Kooning, who is also thought to have supported it. For scientists, the researchers wrote, the study shows that inorganic pigments can be tuned by adjusting the arrangement of other atoms around a metal atom, thereby changing the energy level of its electrons. This could inspire the design of new pigments or optical materials, perhaps even for use in technologies such as lasers.

Ultimately, according to the article, the findings offer a reminder that art and science are not separate worlds. The question posed in front of the canvas—“What is blue?”—gave deeper insight into how Matter and Light interact, showing how creativity and chemistry work together.