“Nu, mēs noteikti nedomājām jūs saindēt.”
Ir vēlu augusta pēcpusdiena Anglijā, un trīs Svētās Etjennas locekļi mēģina sniegt zināmu tik nepieciešamo emocionālo atbalstu pār tālummaiņu. Es tikko esmu saskāries ar viņiem ar faktu, ka viņu nesenais lēmums sadalīties ir gan pāragri, gan smieklīgi. Un tas, ka viņi atvadās no saviem faniem ar krāšņo ballīšu rekordu – “International”, Trio 13. albumu – ir īpaši indīgs.
“Ak, nē. Ko mēs ar jums esam nodarījuši,” smejoties saka taustiņinstrumentālists Pīts Viggs.
“Mēs noteikti gribējām iziet ar albumu, kas neizklausījās pēc pēdējās ieraksta,” saka taustiņinstrumentālists un autors Bobs Stenlijs. “Mēs arī atsaucāmies uz savu debiju [1991’s “Foxbase Alpha”]ar tā pozitīvo pozitivitātes veidu. Tas bija tīši. ”
“Es jūtu, ka šis ieraksts varētu likt cilvēkiem vēlēties atgriezties un atkārtoties mūsu iepriekšējam darbam,” piebilst Sāra Cracknell, grupas galvenā dziedātāja un līdzdalībniece. “Ir tik daudz elementu, ko mēs esam paveikuši pagātnē, ka varbūt viņi aiziet:” Jā, es aizmirsu par Svēto Etjēnu. ” Vismaz uz to es tik un tā ceru. ”
Grupa parādījās 90. gadu sākumā ar klubam draudzīgu Neila Younga filmas “Vienīgā mīlestība var salauzt jūsu sirdi” vāku, bet, lai to sauktu par deju popa aktu, būtu grūts pakalpojums pārsteidzošajam darba ķermenim, ko tas ir uzkrājis pēdējo 35 gadu laikā. Jā, daudzi Etienne hits paļaujas uz sintētiskiem sitieniem un noteiktu Eiropas, vēlu vakara vasaras krāšņumu, taču tā mistiku vienlīdz informē par Burt Bacharach visaptverošo nostalģiju un Džona Barija un Lalo Šifrina kosmopolītisko vēsumu 60. gadu skaņu celiņos.
1998. gada “Labais humors”, kuru vadīja ar jaku producents Tore Johansson, sapņainais “Donut kungs” izklausījās kā krusts starp pludmales zēniem un putekļaino Springfīldu. Grupas vajājošais veltījums galdniekiem “Downey CA” parādījās 2000. gada “Sound of Water” – apledojušā, melanholiskā konditorejā, iespējams, visizcilākais savas karjeras albums. Un tā izveicīgie izcilības standarti nekad nav viļņojušies. “Mājas apgabali” no 2017. gada ietvēra “WhytEleafe”, Syncretic dārgakmeni ar klavesīnā darbināmu baroka stilu, elektro basa līnijām un vokālu, kas gan lolo, gan atjauno vintage britu pop priekus. Pagājušā gada radikālais “The Night” iedziļinājās eņģeļa virknē, kas bija bezspēcīga apkārtējā apkārtnē.
Kāpēc tad to saukt par izstāšanos?
“Mēs bijām runājuši par spēlēšanu tiešraidē, ko mēs kādu laiku neesam izdarījuši, un mēs visi vienojāmies, ka mēs vairs nevēlamies doties apkārt tranzīta furgonam, jo mēs nonākam noteiktā vecumā un tas nav labi locītavām,” skaidro Stenlijs. “Es domāju, ka tieši es vai Sāra pieminēja ideju par atmest, kamēr mēs bijām priekšā.”
“Es ļoti labi apzinājos, ka atstāju mūsu mantojumu neskartu,” piekrīt Cracknell. “Tas izklausās patiešām dīvaini, es zinu, bet šķiet, ka mums ir īstais laiks. Personīgi nav nekā, ar ko es lepojos par visu, ko esam izdarījuši.”
Grupa šajā novērtējumā noteikti nav viena. Tās komerciālie panākumi pēdējās divās desmitgadēs ir bijuši mēreni, bet “International” parādās virtuālā Lielbritānijas muzikālā honorāra galerija. Duets ar matu griezuma 100 Niku Heivardu, “The Go-Betweens” lepojas ar 80. gadu radio himnas leņķisko kori, savukārt Orbital’s Paul Hartnoll savu maģiju piešķir cilts atlēcienam “ņemt mani uz pilotu”. Jaunā “divu mīļotāju” viļņu loks tika izveidots vienlaikus ar sintētisko popu vedni Vince Clarke.
“Mēs īsti nezinājām Vince, kamēr viņš mums izdarīja remiksu,” saka Stenlijs. “Es viņam nometu līniju, lai pateiktos viņam, un mēs devāmies uz kariju. Jauks bloks un ar kuru viegli nokļūt. Tāpat es iesmējos Nikam Heivardam ebreju grāmatu festivālā, kur es intervēju 10cc Graham Gouldman. Izņemot šos divus, mēs garāko laiku esam zinājuši visus citus ierakstos.”
Svētā Etjēnas Visums pēc dabas ir ekspansīvs, un grupas 13 albumi ir tikai aisberga redzamā daļa. Pēdējās desmitgades laikā Stenlijs publicēja trīs mūzikas žurnālistikas grāmatas: vienu par populārās mūzikas dzimšanu, otra savā 20. gadsimta virsotnē un jaunāka par Bee Gees. Kopā ar Viggu – bērnības draugu -, bet arī pats un Svētā Etjenne, viņš ir veidojis vairāk nekā divus desmitus kompilāciju, kas aptver 90. gadu lejupslīdi līdz 70. gadu sākuma franču Čansonam un Liverpūles skaņām 60. gadu otrajā pusē.
“Ja jūs esat patiess pret sevi, jūsu muzikālā ietekme iznāks tieši jūsu dziesmu rakstīšanas vai producēšanas darbā,” saka Stenlijs. “Kompilācijas lielākoties ir lietas, kuras mēs mīlam, un tā ir kā pasaule, kurā jūs varat iekļūt. Jo vecāks mēs kļūstam, jo vairāk mēs zinām – tāpēc pasaule kļūst lielāka, es domāju. Bet tas noteikti der visiem kopā.”
Un tad, protams, ir B puses. Tikai dažas grupas ir atzīmējušas B puses jēdzienu kā attaisnojumu, lai izpētītu visa veida slīpas idejas un atmosfēras iespaidus ar Svētās Etjennas priecīgumu. Tās izlaide šajā ziņā ir monumentāla, un grupa ir sagatavojusi gandrīz tikpat daudz eksperimentālu skicju kā parasto albumu celiņu. 2017. gada atkārtotas izdošanas kampaņa, kurā lielākā daļa savu ierakstu kā dubultā CD komplekti, un fanu klubu izlaidumi, piemēram, 2008. gada leģendārā “Boxette”-četru disku neskaidrību kolekcija-ir dārgumu krājums.
“Augot 80. gados, bija daudz britu grupu, piemēram, Ķīnas krīzes vai asaras, kas eksplodēja, kurai bija milzīgs trāpījums, bet uz B puses darīja vairāk eksperimentālāku lietu,” skaidro Viggs. “Tas ir tas, ko jūs varat darīt uz B puses; jūs varat izmantot savus dīvainākos muskuļus-un tā ir viena dīvaina metafora. Spēlēšana studijā vienmēr ir jautra.”
“Tas ir mazliet kā kaut ko darīt, kad neviens to nemeklē,” piebilst Cracknell. “Tāpat kā to darīt slepeni, vai ne? Neviens to neredz, bet tad viņi to dara. Viena no manām iecienītākajām B puses ir ievārījuma“ tauriņu kolekcionārs ”.
Es jautāju Svētā Etjennas locekļiem, kas tas bija par Baharaha un Barija vecajiem 60. gadu ierakstiem, kas tik spilgti iemūžināja viņu iztēli ar viņu svētlaimīgo melanholiju kā pastāvīgu esības stāvokli.
“Klausoties Bacharach vai Lalo Schifrin, jūs domājat par sporta automašīnu, kas brauc pa Alpiem vai kaut ko tamlīdzīgu,” atspoguļo Stenlijs. “Tas ir ļoti centīgs, bet arī diezgan nemateriālais. Tas liecina par tādu pasauli, kurā jūs vēlētos dzīvot. Es atceros, ka pārcēlos uz 1930. gadu modernisma dzīvokli un domāju:” Ak nē, es dzīvoju kā Džons Barijs tagad. ” Tas ir kaut kas, ko vēlaties sasniegt, bet jūs īsti nezināt, kā to izdarīt. ”
“Mans tētis nemaz neiedziļinājās mūzikā, bet viņš nejauši gadījās paņemt pārsteidzošu kasešu izvēli,” saka Viggs. “Bija Beach Boys apkopojums, Keitas Buša, Simona un Garfunkela debijas albums. Es joprojām mīlu visas noskaņas šāda veida sīkumos.”
Grupa plāno sekot “International” izlaišanai ar atvadu tūri, izceļot tās lielākos hitus. Pa to laiku locekļi sāk domāt par to, kā varētu izskatīties dzīve pēc Svētā Etjennes.
“Es īsti nevaru domāt par nākamo pusotru gadu, kad rīkojot šovus un tamlīdzīgus priekšmetus,” saka Cracknell. “Es domāju par smieklīgām lietām, piemēram, kaķu veicināšanu vai kotedžu pārveidošanu Itālijā. Varbūt es uzrakstīšu grāmatu vai atgriezīšos aktiermeistarībā.”
“Es daru skaņu celiņu, kas man jāpabeidz,” saka Viggs. “Būtu jauki veikt nepāra EP šeit un tur, dīdžeju un mūzikas rakstīšanu ar dažādiem nosaukumiem.”
“Man joprojām ir divas grāmatas, par kurām man ir līgums, lai kaut kādā brīdī rakstītu – tas, iespējams, aizvedīs mani uz 70,” smejas Stenlijs. “Ir vecs tramvajs, kuram nepieciešami brīvprātīgie. Un man vienmēr patika ideja būt par pamatskolas skolotāju, pirms tas viss sākās. Tas būtu jauki.”
