WNosaukums, kas ņemts no tradicionālās armēņu pasaku sākuma frāzes, Emīlijas Mkrtičianas pilnmetrāžas debija liecina par pašas dzīves nepastāvību. Filma, kas uzņemta nu jau vairs neesošajā Artsahas republikā, stāsta par četrām neparastām sievietēm, kuru cerības un ambīcijas nežēlīgi izsitušas no sliedēm kara dēļ. Separātiskā valsts tika izveidota 1991. gadā pēc gadu desmitiem ilgas politiskās diskriminācijas Padomju Savienībā un militārā konflikta starp Armēniju un Azerbaidžānu. Šeit pārsvarā armēņu iedzīvotājiem miers vienmēr ir bijis apdraudēts.
Mkrtichian subjektu personīgie ceļojumi šķiet vēl ievērojamāki, saskaroties ar šīm nenoteiktībām. Džudo čempione Sose vēlas pārstāvēt savu valsti Olimpiskajās spēlēs; Siranush kampaņas, lai tiktu pilsētas domē; un Gajana vada atbalsta grupu sievietēm. Tiem, kas dzīvo Artsakhā, atmiņas par pēdējo karu ir vairāk nekā spoks; Strādājot bumbu iznīcināšanā, Sveta neitralizē mīnas, kas joprojām atrodas zaļajā ainavā. Lai gan viņu profesijas atšķiras, viņi visi ir apņēmušies uzlabot kopienu, kas liecina par šeit pastāvošajām spēcīgajām kultūras saiknēm.
Dinamisma un tuvības iemūžinātie viņu individuālie stāsti saduras, kad 2020. gadā sākas karš. Azerbaidžānas armijai tuvojoties, sieviešu ikdienas dzīvi izjauc sirēnu skaņas un pat sprādzieni. Gajana un viņas ģimene ir pārvietotas; viņi tagad dzīvo Armēnijā kā bēgļi. Sirdi plosoši Sosei ir jāpārtrauc sporta karjera, kad viņa pievienojas armijai. Atšķirībā no agrākās ainas, kurā kūsājošā jaunā sieviete māca džudo bērnu klasei, tagad viņa ir redzama apmācām sieviešu grupu par ieroču montāžu. Ar šādu nastu uz viņu pleciem tā ir traģēdija, ka Gajana un pārējā viņas kopiena ir spiesta atstāt savus sapņus aiz muguras.
