
Mongolijas premjerministrs Luvsannamsrain Oyun-Erdene ir atkāpies no amata pēc tam, kad ir zaudējis pārliecības balsojumu parlamentā.
Balsojums sekoja dienām, kad masveida protesti par apgalvojumiem par korupciju, ko veicina sociālo mediju ieraksti par viņa dēla devīgajām dzimšanas dienas ballītēm un iesaistīšanos.
Oyun-Erdene, kurš stājās amatā 2021. gadā, paliks par Caretaker premjerministru, līdz 30 dienu laikā tiks iecelts pēctecis.
“Tas bija gods kalpot manai valstij un cilvēkiem grūtību laikā, ieskaitot pandēmijas, karus un tarifus,” viņš sacīja pēc balsojuma.
Viņam vajadzēja nostāties, jo viņam nebija vairākuma jeb 64 no 126 sēdvietu parlamenta. Apmēram 82 likumdevēji piedalījās slepenajā balsošanā, no kuriem 44 balsoja par Oyun-Erdene, guess 38 balsoja pret viņu.
Simtiem protestētāju, no kuriem daudzi jaunieši, divas nedēļas pirms balsošanas bija devušies ielās, pieprasot Oyun-Erdene atkāpšanos.
Jo īpaši viņi norādīja uz viņa ģimenes – īpaši uz dēla – acīmredzamo devīgo dzīvesveidu, apšaubot viņu bagātības avotu.
Mongolieši sociālajos medijos ir izplatījuši Ekstravagantu kāzu priekšlikumu, ko izstrādājis Oyun-Erdene dēla, kā arī dārgas modes priekšmetus.
Oyun-Erdene ir noraidījis apgalvojumus par korupciju, apsūdzot kritiķus par uztriepes kampaņas uzsākšanu pret viņu.

Saskaņā ar Transparency Worldwide, sargsuns, Mongolija ir novērojusi korupciju kopš Oyun-Erdene nāca pie varas. Pagājušajā gadā tas tika ierindots 114. vietā no 180 valstīm valdības caurspīdīguma ziņā.
Bijusī komunistiskā štata, kas ir izveidojusies starp Krieviju un Ķīnu, Mongolija kopš Padomju Savienības krišanas 1990. gadu sākumā ir pārgājusi uz demokrātiju.
Korupcija ir pastāvīga problēma. Pagājušajā gadā ASV prokurori centās zaudēt bijušo Mongolijas premjerministru Sukhbaatar Batbold divus Ņujorkas dzīvokļus, kurus viņš, iespējams, nopirka, izmantojot zagtus ieguves līdzekļus.
Batbolds, kurš kalpoja no 2012. līdz 2015. gadam, noliedza pārkāpumus.
Pēdējos gados Mongolija ir centusies veidot ciešākas saites ar Rietumiem, skaitot Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas valstis kā daļu no tās “trešā kaimiņa” ārpolitikas.