Aizmirstais stāsts par Indijas suku ar prezidenta noteikumu

70. gadu vidū premjerministra Indira Gandija pakļautībā ārkārtas situācijai Indija iestājās periodā, kad tika apturētas pilsoņu brīvības un liela daļa politiskās opozīcijas tika ieslodzīta.

Aiz šī autoritārā aizkara viņas Kongresa partijas valdība klusi sāka pārdomāt valsti – nevis kā demokrātija, kas sakņojas pārbaudēs un līdzsvaros, guess gan kā centralizētu valsti, kuru pārvalda pavēlniecība un kontrole, vēsturnieks Šrinath Raghavan atklāj savā jaunajā grāmatā.

Indira Gandija un gadi, kas pārveidoja Indiju, profs Raghavāns parāda, kā Gandija galvenie birokrāti un partiju lojālisti sāka virzīties uz prezidenta sistēmu – tādu, kas centralizētu izpildvaras varu, atstāj “obstrukcionistu” tiesu varu un samazinātu parlamentu uz simbolisku kori.

Daļēji iedvesmots no Čārlza de Golla Francijas, virzība uz spēcīgāku prezidentūru Indijā atspoguļoja skaidru ambīciju pārsniegt parlamentārās demokrātijas ierobežojumus – pat ja tā nekad nav pilnībā īstenota.

Viss sākās, raksta profesors Raghavāns 1975. gada septembrī, kad BK Nehru, pieredzējis diplomāts un tuvs Gandija palīgs, uzrakstīja vēstuli, kas atcēla ārkārtas situāciju kā “tūrisma spēku ar milzīgu drosmi un spēku, ko radīja tautas atbalsts” un mudināja Gandiju izmantot šo brīdi.

Parlamentārā demokrātija “nebija spējusi sniegt atbildi uz mūsu vajadzībām”, rakstīja Nehru. Šajā sistēmā izpilddirektors bija nepārtraukti atkarīgs no ievēlēta likumdevēja atbalsta “, kas meklē popularitāti un aptur jebkuru nepatīkamu mērījumu”.

Nehru sacīja, ka Indijai bija tieši ievēlēts prezidents – atbrīvots no parlamenta atkarības un spējīgs pieņemt “grūtus, nepatīkamus un nepopulārus lēmumus” nacionālajās interesēs, raksta profesors Raghavans.

Modelis, uz kuru viņš norādīja, bija De Golla Francija – koncentrējošā vara spēcīgā prezidentūrā. Nehru iedomājās vienu, septiņu gadu prezidenta terminu, proporcionālu pārstāvību parlamentā un valsts likumdevējos, tiesu varai ar ierobežotām pilnvarām un presi, kas saistīta ar stingriem apmelošanas likumiem. Viņš pat ierosināja pamattiesību noņemšanu – tiesības uz vienlīdzību vai vārda brīvību, piemēram, par to pamatotību.

Nehru mudināja Indiru Gandiju “veikt šīs būtiskās izmaiņas konstitūcijā tagad, kad jums ir divas trešdaļas vairākums”. Viņa idejas “saņēma ar Rapture” premjerministra sekretārs PN Dhar. Pēc tam Gandijs deva Nehru atļauju pārrunāt šīs idejas ar saviem partijas vadītājiem, guess sacīja “ļoti skaidri un uzsvērti”, ka viņam nevajadzētu izteikt iespaidu, ka viņiem ir viņas apstiprinājuma zīmogs.

Prof Raghavan raksta, ka idejas tikās ar aizrautīgu atbalstu no vecākajiem kongresa vadītājiem, piemēram, Jagjivan Ram un ārlietu ministru Swaran Singh. Harjanas štata galvenais ministrs bija neass: “Atbrīvojieties no šīm vēlēšanu muļķībām. Ja jūs man jautājat, vienkārši izveidojiet mūsu māsu [Indira Gandhi] Prezidents uz mūžu, un nav jādara nekas cits “. M Karunanidhi no Tamil Nadu – viens no diviem nekontrolētajiem galvenajiem ministriem, ar kuriem konsultējās – nebija ietekmēts.

Kad Nehru ziņoja atpakaļ uz Gandiju, viņa palika nesaistīta, raksta profesors Raghavans. Viņa uzdeva saviem tuvākajiem palīgiem tālāk izpētīt priekšlikumus.

Izrādījās dokuments ar nosaukumu “SKATĪTS APSTIPRINĀJUMS: Daži ieteikumi”, kas sastādīts slepenībā un izplatīts starp uzticamiem padomniekiem. Tā ierosināja prezidentu, kura pilnvaras ir lielākas nekā pat viņu Amerikas kolēģis, ieskaitot kontroli pār tiesu iecelšanu un tiesību aktiem. Jauna “Augstākā tiesu varas padome”, kuru vada prezidents, interpretētu “likumus un konstitūciju” – efektīvi neitralizē Augstāko tiesu.

Gandijs nosūtīja šo dokumentu Dharam, kurš to atzina, ka “savīti konstitūcija neviennozīmīgi autoritīgā virzienā”. Kongresa prezidents DK Barooah pārbaudīja ūdeņus, publiski aicinot “rūpīgu konstitūcijas atkārtotu pārbaudi” partijas 1975. gada ikgadējā sesijā.

Ideja nekad nav pilnībā izkristalizēta formālā priekšlikumā. Guess tā ēna radās pāri Četrdesmit otrais grozījumu likumspieņemts 1976. gadā, kas paplašināja Parlamenta pilnvaras, ierobežoja tiesas pārskatu un turpmāku centralizētu izpildvaras iestādi.

Grozījums apgrūtināja likumus, pieprasot piecu vai septiņu tiesnešu supermajorus, un tā mērķis bija atšķaidīt Konstitūciju “Pamata struktūras doktrīna” šī ierobežotā parlamenta vara.

Tā arī nodeva federālajai valdībai plašām pilnvarām izvietot bruņotos spēkus štatos, deklarēt ārkārtas situācijas reģionam un pagarināt prezidenta noteikumu – tiešo federālo noteikumu – no sešiem mēnešiem līdz gadam. Tas arī izcēla vēlēšanu strīdus no tiesu varas sasniedzamības.

Tā vēl nebija prezidenta sistēma, guess tā nesa savu ģenētisko nospiedumu – spēcīgu izpildvaras, atstumtu tiesu varu un novājinātas pārbaudes un līdzsvaru. Valstsvīra laikraksts brīdināja, ka “ar vienu pārliecinošu insultu grozījums noliek konstitucionālo līdzsvaru par labu parlamentam”.

Tikmēr Gandija lojālisti devās uz visiem iekšienē. Aizsardzības ministrs Bansi Lal mudināja “mūža varu” viņai kā premjerministru, savukārt kongresa locekļi Harjānas ziemeļu štatos, Pendžabā un Utarpradēšā vienbalsīgi aicināja uz jaunu vēlētāju asambleju 1976. gada oktobrī.

“Premjerministrs tika pārsteigts. Viņa nolēma izspiest šos gājienus un paātrināt grozījumu likumprojekta pieņemšanu parlamentā,” raksta profs Raghavans.

Līdz 1976. gada decembrim likumprojektu pieņēma abi parlamenta nami un ratificējuši 13 valsts likumdevēji un prezidents to parakstīja likumā.

Pēc Gandija satricinājuma sakāves 1977. gadā īslaicīgā Janata partija – Anti -Gandija spēku raibe – ātri pārcēlās uz kaitējumu. Caur Četrdesmit trešais un Četrdesmit ceturtais Grozījumi, tas atgāja četrdesmit sekundes galvenās daļas, metāllūžņojot autoritārus noteikumus un atjaunojot demokrātiskās pārbaudes un līdzsvarus.

Gandijs tika atgriezts pie varas 1980. gada janvārī, pēc tam, kad Janata partijas valdība sabruka iekšējās dalīšanas un vadības cīņu dēļ. Interesanti, ka divus gadus vēlāk ievērojamās balsis partijā atkal izvirzīja prezidenta sistēmas ideju.

1982. gadā ar prezidenta Sanjiva Reddy termiņa beigām Gandijs nopietni apsvēra iespēju atkāpties no premjerministra, lai kļūtu par Indijas prezidentu.

Viņas galvenais sekretāre vēlāk atklāja, ka viņa ir “ļoti nopietna” par gājienu. Viņai bija apnicis nēsāt Kongresa partiju uz muguras un redzēja prezidentūru kā veidu, kā sniegt “šoka ārstēšanu savai partijai, tādējādi piešķirot tai jaunu stimulu”.

Galu galā viņa atbalstīja. Tā vietā viņa paaugstināja Zailu Singhu, savu lojālo iekšlietu ministru, uz prezidentūru.

Neskatoties uz nopietno flirtu, Indija nekad nav veikusi lēcienu uz prezidenta sistēmu. Vai Gandijs, dziļi taktiskais politiķis, aizturēja sevi? Vai arī nebija valsts apetītes pēc radikālām pārmaiņām, un Indijas parlamentārā sistēma izrādījās lipīga?

Prezidenta dreifēšana bija mājiens 70. gadu sākumā, jo Indijas parlamentārā demokrātija – īpaši pēc 1967. gada – kļuva konkurētspējīgāka un nestabilāka, ko iezīmēja trauslas koalīcijas, sacīja prof. Ap šo laiku balsis sāka domāt, ka prezidenta sistēma varētu būt labāk piemērota Indijai. Avārija kļuva par brīdi, kad šīs idejas izkristalizējās nopietnā politiskajā domāšanā.

“Mērķis bija pārveidot sistēmu tādā veidā [Gandhi’s] Noteikums, visticamāk, netika parādīts, “BBC sacīja prof.

“Ārkārtas situācijas laikā viņas galvenais mērķis bija īstermiņa: pasargāt savu biroju no jebkura izaicinājuma. Četrdesmit otrais grozījums tika izstrādāts, lai pārliecinātos, ka pat tiesu vara nevarētu stāvēt viņas ceļā.”

Nieze par prezidenta sistēmu Kongresā nekad nav īsti izbalējusi. Jau 1984. gada aprīlī vecākais ministrs Vasants Sathe uzsāka valsts mēroga debates, kas iestājās par pāreju uz prezidenta pārvaldību – pat pie varas.

Guess sešus mēnešus vēlāk Indira Gandija tika noslepkavota ar viņas sikhu miesassargiem Deli, un kopā ar viņu saruna pēkšņi nomira. Indija palika parlamentārā demokrātijā.