Es atceros, ka visā skolā ar katru jauno Šekspīra grāmatu, kas mums bija jāmāca, klase kolektīvi ņurdētu, jo mēs visi pieņēmām, ka spīdzināšana mums bija. Varbūt pat šodien, tas tā ir. Tomēr es atceros savu angļu valodas skolotāju no vidusskolas, kurš nekad neļāva mums iekrist baiļu bedrēs, kad runa bija par bardu, bet drīzāk ļāva mums atrast intrigu viņa darbos, līdzīgi kā mums ļāva aizdomāties, ko mums patiesībā nozīmēja vārdi, kurus vairāki autori un dzejnieki aizpildīja. Sprabas vārdā likās, ka mums māca dzīvības būtību. Tātad, kad es pārskatīju Pētera Veira “mirušo dzejnieku biedrību”, tas manī izsauca sava veida piespiedu reakciju, kas man atklāja, ka es sazinājos ar kontaktraktuālo grāmatu manā tālrunī un mēģināja izsekot angļu valodas skolotājam no vidusskolas.
Jūs redzat, kad Džons Keatings ieiet klasē, no pirmā acu uzmetiena jūs sagaidāt, ka klase vienkārši būs vienkāršs apsvērums- galu galā tas ir angļu valodā! Robins Viljamss, salīdzinot ar citiem priekšmetiem, paskatījās uz citu priekšmetu, ir hameleons, maskējot vienu no kino visvairāk mīlētajiem skolotājiem ekrānā, kura klātbūtne atrod studentus, kuri meklē mērķi. Tas nav mērķis pieaugušo spēku barotās ambīcijas, bet drīzāk iespēju audzināt pašas domas sēklas. Laistiet šo stādi, un tas parādīs gudrības koku, kas visu mūžu nesīs augļus.
“Medicīna, likumi, bizness, inženierzinātnes, tās ir cēlas nodarbošanās un nepieciešamas dzīvības uzturēšanai. Bet dzeja, skaistums, romantika, mīlestība, tie ir tie, par kuriem mēs paliekam dzīvi!” Džons KeatingsMirušā dzejnieka sabiedrība
Gads ir 1959. gads. Gaiss jūtas daudz tīrāks, zeme ir daudz zaļāka. Ļoti lpektiskās un vienmēr ortodoksālās Veltona akadēmijas klasēs ir ekstātiskas, iespaidīgas pusaudži, no kuriem lielākā daļa ir dzimuši ārkārtīgi turīgās ģimenēs. Paredzams, ka viņi ne tikai mācīsies, bet arī rādīs piemēru. Ir viena maza problēma- šie vadītāji, viņi ir ieslodzīti nemiernieki. Viņi meklē piedzīvojumu un jūtas kā pasaule ir viņu dūrēs. Tātad, kad profesors Keatings Veltonam atved savas neparastās metodes, tas daudzus noņem pārsteigumā, bet daži ir ieintriģēti. Šeit sākas tādas sabiedrības esamības atklāšana, kas bija veltīta tikai dzejai, stāstiem un pašas dzīves jēgas izpratnei. Es neiedziļināšos Dead Poet’s sabiedrības stāstījumā, tā ir sava veida filma, kas nekad nebeidz likt jums smaidīt un justies tik daudz, cik tā atceļ.
Beigās filma ne tikai liek lolot draudzību, bet arī ļauj jums realizēt dziļu pateicību skolotājiem, kuri, neskatoties uz visu viņu stingrību, ir visaugstākās cerības uz katru studentu, kurš var šķērsot savu ceļu. Viņa acīs ikviens ir pelnījis būt brīvākais, kurš ir pelnījis noturēt savu viedokli. Viņš netiesā, kā arī neizmanto sabiedrības kolektīvo skatījumu. Ikvienam vajadzētu augt Džonam Keatingam.
Kad studenti nāk un dodas gadu gaitā, skolotāji redz vairākas sejas, bet cik bieži mēs tos spējam atcerēties? Galu galā pēc tam, kad daudz jautāju apkārt un atkal sazinājos ar veciem klasesbiedriem, es beidzot varēju sazināties ar savu angļu valodas skolotāju. Es nekavējoties izlēju sirdi virs garas ziņas, ļaujot viņai zināt iespaidu, ko viņa atstāja ne tikai man, bet arī tik daudz citu studentu. Filmas spēks dažreiz var būt tik ļoti neizmērojams, un nav noliedzams, ka katru reizi, kad es skatos “Dead Poet’s Society”, man tiks atgādināts par visiem cilvēkiem, kuri mūs ir iemācījuši, lai būtu lasīt, rakstīt, tiecieties labāk vai sapņot
Publicēts – 2025. gada 8. septembris 11:13 IST
