Kā lauksaimnieka poet Bahinabai panti ir dzimuši no augsnes, cīņas un ziedošanās

Bija atsvaidzinoši liecināt par sniegumu, kas sakņojas klasiskā formā, tomēr viegli valkājot savu klasicismu. Bahinabai Chaudhari – augsnes dvēselenesen uzstājās Bangalore Starptautiskajā centrā (BIC), bija neparasts daudzos gadījumos. Izrāde parādīja gaismu Bahinabai-lauksaimnieku poet no Maharaštras. Horeogrāfa Vaishnavi Dhore deja – nevis tradicionālā Bharatanatyam, bet no tās iegūtā valoda, nemanāmi daloties telpā ar Shruthi Viena Višvanatas mūziku, kuru pēdējais bija sastādījis, pamatojoties uz dzeju.

Pavadītāji – Šajans Sinha uz Dotara, Sumana Chandrashekar uz Ghatam un Sanjana Gogate Nattuvangam – pievienoja izrādes atšķirīgajai balsij. Mākslinieku ansamblis kolektīvi atdzīvināja lauksaimnieka, strādnieka, mātes, dzejnieka, aprūpētāja, dabas cienītāja, domātāja un filozofa atgremotāju. Bahinabai darbus, kas pastāvīgi kā mutiska dzeja viņas dzīves laikā, publicēja pēc viņas nāves, viņas dēls Sopandedevs.

Bahinabai dzeja atspoguļo viņas attiecības ar dabu, jautājumiem par dzīvību un nāvi un uzsver grūtības, ar kurām viņa saskārās kā sauszemes kokvilnas zemniece un vientuļā māte, kas audzināja trīs bērnus (viņa bija atraitne 29 gadu vecumā). Viens no viņas dzejoļiem žēlojas par sociālo izolāciju un sāpēm, ko izraisīja mēris, kas viņas pirmdzimtajam atstāja pastāvīgu invaliditāti. Viņas dzejoļi arī kartē savu mīlestību pret Vitthala. Maharaštras universitātes ir pārdēvētas Bahinabai atmiņā, un viņas dzejoļi tagad tiek pētīti skolās un koledžās.

Vaišnavi dhore | Fotoattēls: Pieklājība: Biju Photography

 

Izrāde attēloja sievieti, kas strādā laukos, bieži vien viena. Veicot intīmas sarunas starp dziesmu, deju un dzeju, mēs redzējām sievieti, kas svin Weaver putna ligzdu, stādīšanu, ravēšanu, laistīšanu, runājot ar Dievu un rūpējoties par bērniem. Vaishnavi konceptualizēja, izrādi scenāriju veidoja Šruthi, kura izteiksmīgā dziedāšana papildināja dejotāja Abhinaya.

Vaišnavi atgādina, ka viņu dziļi ietekmē Bahinabai “spēcīgā un dziļa dzeja” kā skolas meitene. “Nākot no lauksaimniecības fona, es daudz kaunu par savām saknēm. Deja man palīdzēja aptvert savu identitāti. Mana Guru Rama Vaidyanathan vadīja mani, lai saliktu šo iestudējumu,” saka Vaishnavi, kurai šis darbs ir par sievietes svinēšanu, kura visā paaudžu laikā apklusa un runāja klusumā. “Tas ir tikpat daudz par manu sakņu godināšanu kā Bahinabai pagodināšanu.”

Runājot par radošo procesu, Vaishnavi saka, ka viņa izmantoja “Bharatanatyam kā ietvaru”. Viņa “vēlējās, lai ķermenis runātu zemnieku sievietes valodā”. Projektējot kostīmus, viņa izvēlējās Nauvari (tradicionālā deviņu jardu Saree of Maharaštras), lai iegūtu “zemes kvalitāti, kas rezonēja ar Bahinabai garu”. Viņa uzturēja grimu un juvelierizstrādājumus minimālistiskus, lai “izpildītu izpildi autentiskumā un ļautu dejai palikt galvenajam punktam”. Vaišnavi sazinājās ar Šruthi kā līdzstrādniece, jo viņas balss izklausījās “kopjoša un spēcīga. Es instinktīvi jutu, ka viņai ir taisnība šim darbam”, dalās Vaishnavi.

Shruthi Višwanath | Fotoattēlu kredīts: Īpaša vienošanās

 

Lai arī Šrutijai bija iebildumi par to, kā Bahinabai dzeju varēja izteikt Bharatanatyam formātā, viņa ieradās uz kuģa, kad ieraudzīja, kā Vaišnavi, tāpat kā viņa, pastāvīgi izaicina veido un atkārtoti interpretē apmācību. Šruthi piebilst: “Vaišnavi un es stingri atbalstām pret kastu ziņojumapmaiņu, sakņojas praksē un spontanitāti uz skatuves. Šajā gabalā apgaismojums ir apzināti minimāls un stāstījums nelineārs un divvalodu.”

Shruthi atrod Bahinabai dzejas īpašo savās viscerālajā saiknē ar zemi. “Bahinabai atrod Bhakti sēklās, kas pārceļas no augsnes. Un viņa ir pilnībā saistīta sansaārs – viņas ģimene. Atraitne Young, viņai bija atstāti parādi, lai atmaksātu. Viņa strādāja par strādnieku, pat lauza klintis aizsprosta celtniecībai. Šeit nav sapņainu acu uzticības; Tas sakņojas mātes ķermeņa graudainajās patiesībās un zemes spītībā. Un tomēr, pateicoties visām šīm grūtībām, Bahinabai vārdi zied ar skaistumu un maigumu, ”skaidro Šruthi.