EsN 1988. gada vasarā Mūzikas festivāla producents Tonijs Hollingsvorts organizēja koncertu Vemblija stadionā Londonā, lai atzīmētu Nelsona Mandela 70. dzimšanas dienu. Viņš piedāvāja BBC tiesības to tiešraidē pārraidīt, bet korporācija bija nervoza. Mandela atradās cietumā kopš 1962. gada un, ciktāl viņš bija plaši pazīstams skaitlis, viņš tika dēvēts par “teroristu”. Hollingsvorts tikās ar BBC izpilddirektoru Alanu Yentobu, kurš viļņojās. “Alans,” sacīja Tonijs, “jums ir jāliek lodē.” Galu galā Yentob piekrita, atbildot: “Es jums došu piecas stundas. Ja likumprojekts uzlabosies, es palielināšu laiku.”
Konservatīvie deputāti drīz organizēja parlamenta ierosinājumu, nožēlojot BBC redakcijas lēmumu. Mandela Āfrikas Nacionālā kongresa (ANC) pretinieki bija taisnīgi uztraukties par koncertu. Pasākums tika pārraidīts 600 miljonu cilvēku globālai auditorijai, tas padarīja Mandelu par mājsaimniecības vārdu visā pasaulē un, visticamāk, paātrināja viņa atbrīvošanu. Toreizējais ANC prezidents Olivers Tambo sacīja Hollingsvortam, ka koncerts ir “lielākais vienīgais notikums, ko esam veikuši cīņas atbalstam”.
Koncerts darbojās tāpēc, ka tad, kā tagad, politika atrodas lejpus kultūras. Stāsti, kurus mēs sev un viens otram stāstām, ir tas, kā mēs attīstāmies un dalāmies ar savām izjūtām par šo pasauli un citām iespējamām pasaulēm. Tas dod mūsu stāstniekiem – rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, aktieriem – neticamu spēku veidot telpu, kurā politiķi spēj darboties.
Kas mūs ved uz Gazu.
Vairāk nekā jebkurš cits konflikts kopš mūsdienu komunikāciju laikmeta dzimšanas, vairāk nekā Dienvidāfrika 1980. gados, Izraēlas okupācija Palestīnā ir veikts ar vārdiem un attēliem, kā arī ar lodēm un bumbām. Un šī iemesla dēļ tie mākslinieki, kuri iebilst pret okupāciju un atbalsta tiesiskumu palestīniešiem, ir pakļauti ciniskai, postošai cenzūrai, kas paredzēta, lai nopietni sašaurinātu stāstus, ko viņi var pateikt.
Piemēru ir daudz. Pagājušajā gadā notika Izraēlas politikas atbalstītāju saskaņota kampaņa, lai ebreju filmu veidotājs Džonatans Glazers tiktu atcelts. Aktieri Melisu Barreru nometa Holivudas ražošanas uzņēmums pēc tam, kad viņa ievietoja sociālajos medijos, atsaucoties uz “genocīdu” Gazā. Vairākiem māksliniekiem Vācijā ir bijušas savas izstādes, lai padarītu pilnībā aizsargājamu Izraēlas valdības kritiku. Un BBC nesen atteicās parādīt ievērojamu dokumentālo filmu par Gazas veselības aprūpes darbiniekiem, jo tā raidījums būtu riskējis “ uztvere daļēji ”(mans slīpraksts). Galu galā tas tika parādīts lielai atzinībai 4. kanālā.
BBC nesenā gļēvums ir baiļu sienas produkts, ko uzbūvējusi Izraēlas valdības politikas atbalstītāji, kas paredzēta, lai sodītu tos māksliniekus, kuru stāsti varētu veidot atšķirīgu kultūru, ar spēku radikāli mainīt mūsu politiku. Bet šīs bailes mazinās.
Piemēram, kopā, kopā, kopā Palestīnā, koncerts, kas notiks šovakar Vemblija arēnā – milzīgā iekštelpu auditorija blakus stadionam, kas pirms 37 gadiem rīkoja šo Mandela dzimšanas dienas koncertu. Es un citi gadu strādāju, lai koncertu atdzīvinātu. Pat norises vietas atrašana izrādījās izaicinoša: tikai vārda “Palestīna” pieminēšana bija gandrīz noteikti atteikšanās priekštecis. (Nez, kāda būtu bijusi reakcija, ja tā būtu kopā saukta par Ukrainu?) Bet kādā brīdī pēdējos mēnešos kaut kas mainījās. Vemblijs parakstīja līgumu, YouTube beidzot piekrita straumēt pasākumu, un – pats galvenais – mākslinieki piekrita parādīties.
Un tāpēc šajā vakarā Vemblijs rīko lielāko kultūras notikumu, lai atbalstītu Palestīnas tiesības kopš Gazas iznīcināšanas. Apmēram 12 000 biļešu izpārdotas divu stundu laikā. Parādoties uz skatuves, starp daudziem citiem būs Oskara kandidāti Benedikts Kamberbačs un Gajs Pearce, mūziķi Bastīlija, Džeimss Bleiks, Pinkpantheress un Damon Albarn – un tādi palestīniešu mākslinieki kā Saint Levant un Elyanna. Koncertu atvērs Frančeska Albanese, ANO īpašais referents okupētajās Palestīnas teritorijās, ko nesen sankcionēja Trumpa administrācija.
Pirms pieciem gadiem, iespējams, pat nesen, cik pagājušajā gadā pagājušajā gadā, nebūtu bijis iespējams iedomāties desmitiem ievērojamu globālo mākslinieku, kas sanāk kopā, lai atbalstītu Palestīnu. Bet Izraēlas uzbrukuma Gazas brutalitāte, tās apzināta iedzīvotāju bada un Izraēlas ministru nesaistītie publiskie paziņojumi, kas aizstāv etnisko tīrīšanu, ir apvienojušies, lai baiļu sienā radītu dziļas plaisas. Es neesmu pārliecināts, ka Izraēlas valdība vai patiesībā plašākā Izraēlas iedzīvotāju skaits diezgan saprot, cik lielā mērā tiek samazināta cenzūras komentāru kārtības nodrošināšana ap Palestīnu. Patiešām, lielāks risks dažu mākslinieku reputācijai tagad var rasties ne Runājot par Palestīnu.
Viens no šīs baiļu sienas pamatiem ir bijusi vārdu “Palestīna” un “terora” saistība-apzinātas, gadu desmitu ilgas kampaņas rezultāts, lai abus savienotu. Tā pati konflikācija tika veikta astoņdesmitajos gados ar Nelsonu Mandelu. Atskatoties atpakaļ tagad, šķiet provizoriski, ka debates par Dienvidāfrikas aparteīdu varēja tik efektīvi apstiprināt tā atbalstītājus. Bet laiki mainās. Tas, kas savulaik tika apstrīdēts, var pēkšņi pieļaut ar morālu skaidrību, ar aizstāvjiem vienai pusei, kas palikusi iesprostota vēstures nepareizajā pusē. 2006. gadā toreizējais toreizējais līderis Deivids Kamerons sacīja, ka viņa kolēģi konservatīvie ir “nepareizi” pieeja aparteīdam. Viņš slavēja Mandelu kā “vienu no lielākajiem dzīvajiem vīriešiem”.
Varbūt kādu dienu nākotnes Rietumu politisko partiju vadītāji izdos līdzīgu mea culpa par viņu līdzdalību brutālajā vardarbībā, kas pašlaik tiek nodarīta palestīniešu ģimenēm. Būs par vēlu ietaupīt daudzus desmitiem tūkstošu šī kara civilo upuru. Bet, ja tiek uzskatīts, ka tas vismaz daļēji varētu būt, jo aktieri, mākslinieki, rakstnieki un mūziķi palīdzēja mums redzēt palestīniešus kā cilvēkus, tikpat pelnījuši cieņu un aizsardzību kā viņu Izraēlas kaimiņos.
Kā saka Ēģiptes un kanādiešu rakstnieks Omars El Akkads, kādu dienu visi vienmēr būs bijuši pret to.
