Lapas ir kļuvušas no zaļas līdz dzeltenai un sarkanai, un dažas jau ir nokritušas. Drīz zari būs kaili, tas ir, kad dūmi no agrā rīta ugunsgrēkiem apmetīsies virs ciemata, kas atrodas blakus straumei, visi ligzdoti ielejā.
Mana ieleja. Šeit ir manu senču zeme – Wiradjuri Land, Wiradjuri Ngurumbang.
Aizsargāts, mēs esam. Turētais. Jā, daba mūs visus šeit tur, un laiks ieslēdz gadalaikus, nevis pulksteņa rokas.
Šajā vietā ir senais ritms. Visi saka to pašu, kad vien viņi šeit ierodas, viņi saka: “Es jūtu, ka laiks ir apstājies”.
Tā nav, laiks joprojām darbojas mūsos. Entropija mūs paātrinās līdz galam. Fiziķi var diskutēt par to, vai laiks ir reāls, guess dzīve ir ierobežota. Vai drīzāk mūsu dzīve ir ierobežota.
Katrs no mums piešķīra vairākus gadus, dažiem traģiski tik maz. Citiem varbūt pārāk ilgi; Pietiekami ilgi, lai izaugtu vientuļš, atstāts ar pārāk daudz atmiņu.
Laiks ieslēdz gadalaikus, nevis pulksteņa rokas. (Piegādāts: ABC kompass)
Katru rītu es pamodos aukstumā pirms rītausmas, lai staigātu pa kalnu garām nojumes kokiem, no manas mājas līdz kapam, lai sēdētu ar visiem šeit apbedīto cilvēku stāstiem.
Visi mani cilvēki, jo tas ir tas, kas mēs esam. Tik daudz stāstu. Viens piemineklis iezīmē trīs bērnu dzīvības, viņu nāves gadījumi katrs atdalīja dažus gadus un katrs aizgāja pirms savas pirmās dzimšanas dienas.
Viņi tagad ir miruši vairāk nekā gadsimtu. Nez, kādas sāpes viņu vecākiem ir jāpārcieš. Kas viņu dzīvoja?
Ir galvassegas, kurās sievas un vīri visu laiku atrodas kopā.
Ir daži tik veci parauglaukumi, ka nepaliek neviens marķieris. Un citi aizmirsa. Neviens vairs neapmeklē.
Šeit, kapsētā, es katru rītu vēroju, kā saule lec. Es aizveru acis un jūtu, ka tas silda manu ķermeni. Klusā – un nav nekas tik kluss kā kapsēta – es saku lūgšanu.
Katru rītu es eju kalnā līdz kapam, lai sēdētu kopā ar visiem šeit apbedītajiem cilvēkiem. (Piegādāts: ABC kompass)
Ziņu svētki par ciešanām
Tas ir tik tālu no trokšņa pasaules, kurā esmu pavadījis pārāk daudzus gadus. Ir pagājuši divi gadi, kopš es devos promenade no ikdienas žurnālistikas. Patiesībā es paliku pārāk ilgi.
Žurnālistika jau sen pārstāja atbildēt uz maniem jautājumiem. Es nezinu, vai tas kādreiz viņiem atbildēja.
Nav tā, ka es būtu nepateicīgs vai nožēlojams. Mana karjera bija pārdroša un neiedomājama. Tādam zēnam kā man nebija domāts šai dzīvei.
Mans ceļojums mani aizveda no aborigēnu misijām, uz mazām pilsētām Jaunajā Dienvidvelsā, garās tumšās naktis krampjā aukstā automašīnā, kas skatās pa miglainu logu, kad mana ģimene devās no pilsētas uz pilsētu, meklējot kaut kur, kur mēs varētu apmesties.
Mēs nekad īsti to nedarījām.
Stens Grants, septiņu gadu vecumā, otrajā vietā no labās puses vidējā rindā. (Piegādāts: Stens Grants)
Es turpināju kustēties. Žurnālistika noveda mani līdz vairāk nekā 70 valstīm, kad es vēroju, kā pasaule turpinās ziņot par apvērsumiem, kariem, nelaimi, dabas un cilvēku katastrofām.
Ziņām nepatīk triumfs. Tas mielojas ar ciešanām.
Tas nodevās manam prātam un dvēselei. Ir draugi, ar kuriem es dalījos ar šo ceļojumu, ar kuriem vairs nav šeit. Ceļš viņus aizveda.
Ir arī citi, kurus es, iespējams, vairs neredzu, guess mēs esam saistīti mūžīgi.
Beigu beigās es nezinu, ka es kalpoju žurnālistikai, kā arī tā man kalpoja, un tas, iespējams, ir taisnība visiem, neatkarīgi no tā, ko mēs darām. Mēs nekad neesam vienādi ar mūsu aicinājumu.
Varbūt es nekad neievēroju amatniecību. Ir kaut kas sekls, galu galā par to visu. Žurnālisti domā, ka notikumi nosaka mūsu pasauli, tomēr notikumi mums neko nesaka.
Ja mēs sekojam notikumiem, mums pietrūkst, ko sauc par franču zvanu Jautājumi D’istenceApvidū Mums pietrūkst tā visa nozīmes.
Žurnālistika aizveda Stanu Grantu vairāk nekā 70 valstīm, guess domā, vai viņš kādreiz respektēja amatniecību. (Piegādāts: ABC kompass)
Manas ilgas ir novedušas mani pie fizikas, filozofijas, teoloģijas, grāmatu bibliotēkas uzkrāšanas, doktora grāda iegūšanas, grāmatas rakstīšanu un visu to varbūt ir mazāk nekā krītoša lapa.
Svētais Tomass Akvīnas pēc tam, kad bija piedzīvojis Dieva klātbūtni vēlu dzīvē, sacīja, ka viss, ko viņš bija uzrakstījis, ir salmi.
Mēs neizmantojam patiesību no zināšanām vai ziņām, mēs to jūtam. Mēs piedalāmies Dievā – to, ko sauca Akvīnas Ipsum Esseeksistences akts – mūsu mierīgā, klusajā, dabā un mirstībā, mūsu eksistences galīgumā.
Neviens nelasa vakardienas virsrakstus. Wager mēs atgriežamies pie dzejniekiem. Dzejas līnija ir lielāka nekā avīžu papīra kalns.
Stena Granta ilgas noveda viņu pie fizikas, filozofijas, teoloģijas un doktora grāda piešķiršanas. (Piegādāts: ABC kompass)
“Galīgais ceļojums”
Laika posmā, kopš esmu pazudis no mūsu televīzijas ekrāniem, esmu pavadījis vairāk laika šeit, šajā ielejā, savu senču zemē.
Es joprojām lasīju laikrakstu laiku pa laikam, ātri un apjucis, un dažreiz es pieskaņojos televizoram, guess es tam nemaksāju daudz prāta.
Mēs esam nepārspēti tikai tāpēc, ka esam turpinājuši izmēģināt. (Piegādāts: ABC kompass)
Es gribu būt tuvāk Ipsum EsseApvidū Es gribu brīnīties par pagrieziena sezonām un būt uzmanīgiem pret to cilvēku dvēselēm, ar kurām man ir elpa, ūdens, zvaigznes un šī zeme.
Sēžot kapsētā, es klusi smejos par bezjēdzību izteikt pretenzijas uz dabu. Šī mana tautas zeme ir zeme, kurā es dalos ar visiem cilvēkiem.
Šeit apbedītās dvēseles dzīvoja, smējās, raudāja un mīlēja. Viņu cīņas tagad cīnījās, uzvarēja vai zaudēja. Viņu takas visas beigās.
Šī ir viņu vieta. Mūsu vieta. Kādu dienu es šeit atpūtīšos kopā ar viņiem.
TS Eliots rakstīja:
“Mūžīgā krustošanās punkts ar laiku ir svētā okupācija.”
Par visu dzīves traucējumiem, ziņu troksnim lielākajai daļai no mums: “Ir tikai bez uzraudzības brīdis, mirklis laikā un ārpus laika”.
Mēs esam nepārspēti tikai tāpēc, ka esam turpinājuši mēģināt. Mēs atrodam atpūtu, patiesību, mūsu aiziešanas galīgajā ceļojumā.
Mēs, saturs pēdējā laikā
Ja mūsu laika reversija baro
(ne pārāk tālu no īve koka)
Nozīmīgas augsnes dzīve.
Stens Grants ir bijušais ABC žurnālists un globālo lietu analītiķis. Compass viņu apmeklēja savā īpašumā uz Wiradjuri valsti sniegotajos kalnos. Skatieties kompasu šovakar plkst. 18.30 ABC TV vai ABC IVIEW.
