Stāsts līdz šim: Ap 180 valstīm nav izdevies atrast vienprātību par starptautiski saistošu juridisko vienošanos, kuras mērķis bija ierobežot plastmasas piesārņojumu. Sarunas Ženēvā palika strupceļā šajā jautājumā šīs nedēļas beigās. Lai gan jau ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas (UNEP) atzīta rezolūcija par šāda darbības nepieciešamību, tikai saistošs līgums faktiski piespiedīs valstis veikt konkrētus pasākumus. Tomēr valstis ir sadalītas uz vairākiem jautājumiem: vai tām vajadzētu pievērsties plastmasas atkritumiem vai ietvert plastmasas ražošanu?; Vai jaunattīstības valstīm vajadzētu finansēt attīstītās valstis šim mērķim? Galvenais strīda punkts ir plastmasas loma veselībā.
Kādi ir izaicinājumi no plastmasas?
Neviens materiāls simbolizē globālo, industrializēto, uz patēriņu balstīto ekonomiku, piemēram, plastmasu. Plastmasas ķīmiskās sastāvdaļas ir polimēri, un tās var būt dabiskas – piemēram, celuloze, lignīns, un tie ir gandrīz visa dabā – vai izgatavoti laboratorijās. Polimērus, kas iegūti no fosilā kurināmā un pēc tam veidoti priekšmetos, parasti sauc par “plastmasu”. Tā kā jēlnaftas atvasinājums, tā spēj tikt veidota gandrīz bezgalīgā objektu klāstā, sākot no kritiskām lietām, ieskaitot gaisa kuģus un medicīnisko aprīkojumu, līdz kosmētikas priekšmetiem, piemēram, vizulis, baumām un iepakojumam. Papildus tam zemas ražošanas izmaksas attiecībā pret tādiem materiāliem kā stikls un alumīnijs. Plastmasas visuresamība un fakts, ka tā ir lēta, ir novedusi pie tā, ka tas ir galvenais pakaišu avots un atkritumu apsaimniekošanas sistēmu sabrukuma simbols.
Tomēr plastmasas elastība nozīmē arī tās noturību. Plastmasa ir dažāda veida maisījumi, kas ietver monomērus, polimērus un ķīmiskās piedevas. Plastmasas materiālos un produktos ir vairāk nekā 16 000 ķīmisku vielu, kas potenciāli tiek izmantotas vai atrastas. Vairāk nekā 10 000 no šīm ķīmiskajām vielām ir maz informācijas vai nav vispār, vai nav vispār, vai nav vispār, par iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi. Ziņojumā pagājušajā gadā žurnālā Nature secināja, ka katrā galvenajā plastmasas tipā, piemēram, PVC, poliuretānos, PET, polietilēnā un citos, var būt vairāk nekā 4000 bažu ķīmisko vielu. Ņemot vērā to, ka vairums no tiem ir sintētiski un nav bioloģiski noārdāmi, sabiedriskā doma parasti ir vērsta uz pārstrādi vai atkritumu apsaimniekošanu. Gadu gaitā tomēr ir veikts zinātnisks pētījums par to, kā šīs ķīmiskās vielas – kas ir neiznīcināmas – var nokļūt dzīvos organismos upēs, okeānos, zemē un galu galā cilvēku iekšienē.
Kas ir pierādījums tam, ka plastmasa kaitē veselībai?
Ētilēna, propilēna, stirola un to atvasinājumus parasti izmanto plastmasas pagatavošanai. Etilēna atvasinājumi, piemēram, polipropēns (PP), zema blīvuma polietilēns (LDPE), lineārā zema blīvuma polietilēns (LLDPE), augstas blīvuma polietilēns (HDPE) un polietilēntereftalāts (PET), kas veido plastmasas lielāko porciju. Tomēr to ražošanai ir nepieciešams virkne citu ķīmisku vielu, no kurām vairākas ir monomēri (polimēru celtniecības bloki). Tie ietver bisfenolus, ftalātus, polihlorbifenilus (PCB), polibromētus difenilēterus (PBDE), kā arī per- un poli-fluoralalkilat uz (PFAS). Tos izmanto, lai ražotu pārtikas traukus, dzer pudeles, zobu rotaļlietas, poliesteru, intravenozus maisiņus, kosmētiku, krāsas, elektroniskās komponentus, līmes un hermētiķus.
Gadiem ilgi ir veikta lielāka daļa pētījumu, kad medicīnas pētnieki ir izpētījuši, ja šo ķīmisko vielu iedarbība, izmantojot izmantotos produktus, ir uzskatāma ietekme uz veselību. Šā mēneša sākumā Bostonas koledža ASV un Austrālijas Minderoo fonds uzsāka informācijas paneli, kas apkopoja šādus pierādījumus. Ir aptuveni 1100 primārie pētījumi, kas saistīti ar aptuveni 1,1 miljonu cilvēku, kuri ir saistījuši izmaiņas vairogdziedzera funkcijā, hipertensijā, nierēs un sēklinieku vēzim un gestācijas diabētu ar šo ķīmisko vielu iedarbību. Lielā daļa šo pētīto personu ir attīstītajā pasaulē. Gandrīz visi šie pētījumi ir “asociatīvi” tādā nozīmē, ka izmērītais slimības iznākums varētu būt ķīmisko vielu iedarbības rezultāts, kā arī virkne citu faktoru, un ne vienmēr ir iespējams norobežot individuālo iedarbību.
Patiesais ekspozīcijas “zelta standarts” ir “garengriezuma pētījums”, kurā fiksēta cilvēku grupa tiek izsekota ilgu laiku, lai izprastu ķīmiskās iedarbības ietekmi, taču tas prasa laikietilpīgu. Notiek pētījumi, sacīja Dr Sāra Pāvila, neirozinātniece un plastmasas un cilvēku veselības vadītāja, Minderoo, lai novērtētu, vai cilvēku grupa, kas apzināti bija mazāk pakļauta noteiktai plastmasai, būtu uzlabojusi veselības rezultātus.
Kā ir ar mikroplastiku?
Mikroplastika ir plastmasa, kas ir mazāka par pieciem milimetriem un var attiekties uz dažādu piedevu vai plastmasas izstrādājumu sastāvdaļām. Ņemot vērā to, ka to atklāšanas tehnoloģija, ir salīdzinoši nesena, gadu gaitā tās ir atrastas asinīs, mātes pienā, placentā un kaulu smadzenēs. Kaut arī viņu precīza ietekme uz cilvēku veselību nav skaidra, arī tie ir iesaistīti plašā diapazonā traucējumi.
Ko Indija dara ar plastmasu?
Ir aizliegts ražot un izmantot vienreiz lietojamu plastmasu gandrīz 20 štatos. Šīs ir plastmasas izstrādājumu kategorija, kuras ir vismazāk izmantojamas un grūti pārstrādāt. Ņemot vērā to, ka tie veido atkritumu apsaimniekošanas problēmu, Indijai ir virkne administratīvo procesu, kas paredzēts, lai uzņēmumiem virzītu uz to, lai nodrošinātu, ka tiek savākta izmantotā plastmasas proporcija. Tomēr tam ir bijusi ierobežota ietekme. Indija vēl neatzīst plastmasas un ķīmisko vielu ietekmi uz veselību.
Starptautiskās sarunās par globālo plastmasas līgumu Indija un citas valstis ir paudušas atrunas par diskusiju par veselību plastiskajā līgumā, un sacīja, ka tie ir jautājumi, kas jāuzņemas Pasaules Veselības organizācijā. Tādējādi plastmasa galvenokārt ir atkritumu apsaimniekošanas problēma, ciktāl tas attiecas uz Indiju.
Publicēts – 2025. gada 17. augusts 02:49 IST
