Ziņas nekad nav bijušas pieejamākas, wager dažiem tā ir tieši problēma. Pārpludināts ar informāciju un nerimstošiem atjauninājumiem, arvien vairāk cilvēku visā pasaulē noregulē.
Iemesli atšķiras: dažiem tas ir milzīgais ziņu apjoms, citiem – negatīvu virsrakstu emocionālā nodevas vai neuzticēšanās pašiem plašsaziņas līdzekļiem. Tiešsaistes forumos, kas veltīti piesardzībai un garīgajai veselībai, cilvēki apspriež, kā atkāpties, sākot no ierobežojumu noteikšanas līdz ziņu pilnīgai izgriezšanai.
“Tagad, kad es neskatos ziņas, man vienkārši nav tik satraukuma. Man nav bail,” sacīja Arizonas pensionāre Mardette Burr, kurš saka, ka viņa pārstāja skatīties ziņas pirms apmēram astoņiem gadiem. “Bija reizes, kad es būtu augšā pulksten divos vai trīs no rīta, satraukts par kaut ko, kas notiek pasaulē, un man vienkārši nebija daudz kontroles.”
Viņa nav viena. Globālā mērogā izvairīšanās no ziņām ir augstā līmenī, saskaņā ar Gada aptauja Reuters žurnālistikas izpētes institūts, kas publicēts jūnijā. Šogad 40% respondentu, kas aptaujāti gandrīz 50 valstīs, sacīja, ka viņi dažreiz vai bieži izvairās no jaunumiem, salīdzinot ar 29% 2017. gadā un kopīgo augstāko rādītāju.
Skaits bija vēl lielāks ASV, 42%, wager Apvienotajā Karalistē – 46%. Visā tirgū galvenais iemesls, kāpēc cilvēki deva aktīvi mēģinājumus izvairīties no ziņām, bija tas, ka tas negatīvi ietekmēja viņu garastāvokli. Respondenti arī sacīja, ka viņus valkā ziņu skaits, ka ir pārāk daudz kara un konfliktu pārklājuma un ka viņi neko nevar darīt ar informāciju.
Lielbritānijas mārketinga profesionālis Džūlians Burrets sacīja, ka kopš pandēmijas viņš ir apzināti atvienots no ziņām, pēc tam, kad jūtas gandrīz atkarīgs no pastāvīgiem negatīviem atjauninājumiem. Viņš ir izdzēsis lielāko daļu plašsaziņas līdzekļu lietotņu no sava tālruņa un izvairās no TV biļeteniem. Pagājušajā gadā viņš pat izveidoja nelielu Reddit kopienu, R/Newsavavoidance“apsvērt plusus un mīnusus, padomus un trikus, kā arī instrumentus, kā izvairīties no ziņām”.
Citi, kas runāja ar aizbildni, aprakstīja dažādas pieejas. Viens teica, ka viņš reģistrējas ziņās reizi nedēļā, lai paliktu informēts, neapstrīdams. Cits sacīja, ka viņš gadiem ilgi ir izvairījies no ziņām, atsaucoties uz tā ietekmi uz viņa garastāvokli un plašāku neuzticēšanos presei. Merilendas vīrietis aprakstīja, ka jūtas “saniknota” pēc nesenajām politiskajām norisēm un mēģina noteikt robežas tikai ar skenējošiem virsrakstiem.
Pētījumi liecina, ka palielinājies Ziņu iedarbība – īpaši caur televīziju un sociālajiem medijiem, un it īpaši traģiska vai satraucoši notikumi – var maksāt garīgajai veselībai.
Roxane Cohen Sudraba gadu desmitiem ilgi ir pārbaudījusi plašsaziņas līdzekļu patērēšanas sekas par krīzēm, sākot no 11. septembra un CVID-19 pandēmijas līdz ar klimatu saistītām katastrofām un masu šaušanām.
“Ar lielāku iedarbību mēs redzam lielāku ciešanu cilvēku ziņojumos par viņu garīgo veselību. Lielāks trauksme, lielāka depresija, lielāki posttraumatiskā stresa simptomi, akūti stresa simptomi,” sacīja Sudrabs, Kalifornijas Universitātes Irvine psiholoģijas, medicīnas un sabiedrības veselības profesors.
Pēdējos gados viņas pētījums ir atklājis, ka politiskā polarizācija ir galvenais stresa izraisītājs ASV cilvēkiem. Līdzīgi politiskās bažas pagājušajā gadā bija sarakstā Amerikas Psiholoģiskās asociācijas stresā Amerikā aptaujātar ekonomiku un nepatiesu ziņu izplatību arī pamanāmi.
Pieaugot viedtālruņiem un sociālajiem medijiem, ir eksplodējušas iespējas kontaktam ar satraucošu saturu, atzīmēja Sudraba.
“Ir vienkārši plaša iespēja visu laiku pakļaut jaunumiem, vai nu veicot paziņojumus par cilvēku tālruņiem, vai arī cilvēki vienlaikus var patērēt ziņas daudzos dažādos režīmos,” viņa sacīja.
It īpaši grafisko attēlu skatīšana ir saistīts Ar psiholoģiskām ciešanām – bažas laikmetā, traucējot traģēdiju attēlus, kas brīvi izplatās ārpus ziņu telpas kontroles.
Arvien vairāk padomu tiešsaistē veicina veselīgāku ziņu patērēšanas veidu. Liela daļa no tā koncentrējas uz apsardzes izveides izveidi, lai cilvēki varētu apzināti atrast informāciju, kad viņi tam ir gatavi, tā vietā, lai ļautu tām sasniegt tos pastāvīgā straumē. Tas varētu ietvert reģistrēšanos biļeteniem vai kopsavilkumiem no uzticamiem avotiem, ziņu brīdinājumu izslēgšanu un sociālo mediju ierobežošanu.
“Cilvēki var palikt informēti bez doomcrolling,” sacīja Sudraba. Pielietojot mācības no viņas pētījuma uz savu dzīvi, viņa lasa ziņas tiešsaistē, wager izlaiž videoklipus, televīziju un sociālos medijus.
“Es neredzu psiholoģisku vai fizisku labumu no šāda veida attēlu patēriņa,” viņa sacīja. “Tātad, ja es lasu stāstu un ir video, es uz to neklikšķinu.”
Viņa iesaka iestatīt īpašus laika logus, lai izlasītu ziņas, nevis pastāvīgi uzturas šajā vidē, atzīmējot, ka tas palīdz, ja cilvēki izjūt kontroles sajūtu par to, cik daudz viņi tiek pakļauti.
Minesotas Universitātes Minesotas žurnālistikas centra direktors Bendžamins Tofs studēja savas grāmatas tendenci, izvairoties no ziņām. Viņš galveno atšķirību nošķir tos, kuri konsekventi izvairās no ziņām, un tiem, kuri vienkārši ierobežo savu patēriņu – pēdējais, pēc viņa teiktā, ir “pilnīgi veselīgs”.
“Mēs dzīvojam pasaulē, kurā jūs varat piekļūt jaunumiem visu laiku un visu laiku būt appludināta ar informāciju. Wager tas nenozīmē, ka jums vajadzētu,” viņš teica.
Tas, kas viņu un viņa līdzautorus uztrauc, ir tad, kad izņemšana pārvēršas ciklā, kas padziļina sociālo plaisu, atstājot dažas grupas mazāk iespēju piedalīties politiskajā dzīvē.
“Jo vairāk jūs atdalīsities, atvienojaties no ziņām, jo grūtāk kļūst mēģināt saprast, kas notiek uz jebkura konkrētā stāsta,” viņš paskaidroja.
Autori novēroja, ka pastāvīga izvairīšanās no ziņām parasti ir biežāka jauniešu, sieviešu un zemāku sociālekonomisko nodarbību vidū.
“Ja jūs ticat tā, kā mēs to darām, mēs vēlamies, lai cilvēki varētu būt vienādas iespējas iesaistīties politiski, balsot, izteikties par svarīgiem politiskajiem jautājumiem, tad mēs domājam, ka tā ir problēma, kuru cilvēki atceļ no ziņām,” sacīja Tofs.
