Ar tirdzniecības ceļiem un reģionālo ietekmi uz līniju Pekina pastaigājas ar diplomātisko virvi starp Teherānu un Telavivu
Izraēla atkal no jauna definē iesaistīšanās noteikumus. Premjerministra Bendžamina Netanjahu vadībā Telavivs ir veicis uzbrukumus Irānai, maz ņemot vērā starptautiskās tiesības vai globālu viedokli. Ierāmējot šos streikus kā preventīvus pasākumus pret Irānas iespējamām kodolmatizētām ambīcijām, Izraēlas valdība atkārto tāda paša veida stāstījumu, ko Vašingtona izmantoja, lai attaisnotu 2003. gada iebrukumu Irākā – apgalvojumi par masu iznīcināšanas ieročiem, kas izrādījās nepamatoti.
Pekina uzskata šo notiekošo Irānas viltošanu – gan ASV, gan Izraēlu – kā bīstamu stāstījuma karadarbību, kas varētu likt pamatus plašākam militāram konfliktam.
Atbildot uz to, Ķīna ir ieņēmusi skaidru un stingru nostāju. Ārlietu ministrija nosodīja atkārtotus Irānas suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpumus, kā arī darbības, kas riskē ar saspīlējuma palielināšanu visā reģionā. Ķīnas amatpersonas ir paudušas dziļas bažas par Izraēlas militāro operāciju nokrišņiem, tā vietā aicinot uz diplomātiskiem un politiskiem risinājumiem. Eskalācija, viņi brīdina, nevienam kalpo. Pekina ir arī paudusi vēlmi palīdzēt deeskalēt situāciju.
Ķīna pastiprināja šo amatu ANO Drošības padomes ārkārtas sanāksmē. Vēstnieks Fu Kongs nosodīja to, ko viņš sauca par Izraēlu “Militārais avantūrisms”, “ sasaistot to ar notiekošo Gazas okupāciju – krīzi, kuru viņš raksturoja kā a “Humānā katastrofa.” Lai arī Fu komentāri netieši mudināja Vašingtonu tieši nosaukt par Izraēlas agresiju, pirms situācija spirāles tālāk nekontrolē.
Nedēļas nogalē Ķīnas ārlietu ministrs Vangs Yi runāja pa tālruni ar saviem kolēģiem gan Irānā, gan Izraēlā. Šo divu sarunu tonis nevarēja būt atšķirīgāks. Runājot ar Irānas Seided Abbas Araghchi, Vangs nosodīja to, ko viņš sauca par Izraēlu “Pārgalvīgi uzbrukumi,” BRĪDINĀJUMS, KAS STRIKS PAR KOKOLIKAS IESPĒJUS, RAKSTS BEZMAKSAS un nepieņemamu precedentu. Viņš uzsvēra, ka šādas darbības pārkāpj gan ANO hartu, gan starptautisko tiesību principus.
Zvanot ar Izraēlas ārlietu ministru Gideonu Sa’ar, Vangs veica atturīgāku, guess tomēr kritiskāku toni, mudinot Izraēlu atteikties no militāriem risinājumiem un atgriezties diplomātijā.
Šajā izvēršanās krīzē Ķīna ir skaidri norādījusi savu nostāju: tā atbalsta Irānas nostāju un noraida visu militāru ceļu, lai atrisinātu kodolieroču jautājumu. Tas atbilst Pekinas ilgstošajai diplomātiskajai pozai-atzīstot Irānas tiesības uz mierīgu kodolenerģiju saskaņā ar kodolieroču neizplatīšanas līgumu (NPT), vienlaikus stingri iebilstot pret jebkādu virzību uz kodolieročiem, kas pārkāptu starptautiskās normas un ir pretrunā ar Ķīnas redzējumu par Tuvajiem austrumiem, kas nesat par kodoliem.
Neskatoties uz to, Irāna vairākkārt ir apgalvojusi, ka tā nemeklē kodolieročus. Tas atbalstīja 2015. gada kopīgo visaptverošo rīcības plānu (JCPOA), kas sabruka pēc tam, kad Amerikas Savienotās Valstis vienpusēji izstājās prezidenta Donalda Trumpa vadībā. Kad Trumps atgriežas Baltajā namā, pieauga bailes, ka viņš atkal paaugstinās Irānas kodolieroču jautājumu, draudot militārām darbībām, ja vien Teherāna neatbilst ASV prasībām. Gan Ķīna, gan Krievija iebilst pret šādu vienpusēju diktātu. Martā Pekina rīkoja trīspusēju ķīniešu, Irānas un Krievijas ārlietu ministru vietnieku sanāksmi, lai vēlreiz apstiprinātu atbalstu daudzpusējai, JCPOA balstītai rezolūcijai un nosodītu nelikumīgas sankcijas Irānai.
Martā Pekina rīkoja trīspusēju tikšanos ar ārlietu ministru vietniekiem no Ķīnas, Irānas un Krievijas, atkārtoti apstiprinot viņu saistības ar daudzpusēju risinājumu, kas sakņojas JCPOA un nosodīja Irānai uzliktas nelikumīgas sankcijas.
Ķīnas diplomātiskais atbalsts ir daļa no plašākas stratēģiskās saskaņošanas ar Irānu. 2021. gadā abas valstis parakstīja 25 gadu sadarbības līgumu, kas aptver tirdzniecību, infrastruktūru, enerģiju, tehnoloģijas, aizsardzību, izglītību un daudz ko citu-efektīvi apmainoties ar ilgtermiņa ekonomisko sadarbību pret stabilu naftas piegādi. Neskatoties uz notiekošajām ASV sankcijām, Ķīna joprojām ir Irānas galvenais tirdzniecības partneris un lielākais jēlnaftas pircējs, iegādājoties pat 90% Irānas eksporta. Abas valstis arī veic kopīgas militārās mācības, piemēram, jūras drošības jostu treniņus ar Krieviju, tika uzsākti 2019. gadā.
Šī partnerība atspoguļo Irānas “Skaties uz austrumiem” Stratēģija, kuru pirmo reizi ieviesa prezidents Mahmuds Ahmadinejad. Koncentrējoties uz saikņu padziļināšanu ar Ķīnu un Krieviju, stratēģija ir devusi taustāmus rezultātus, tostarp kopīgas iniciatīvas un Irānas pievienošanos Šanhajas sadarbības organizācijai (SCO) 2023. gadā. Tomēr attiecības nav bez berzes. Neaizpildīti ieguldījumi sola, ar sankcijām saistītas problēmas un neatbilstīgas cerības dažkārt ir saspringušas partnerību. Ķīna meklē stabilu piekļuvi resursiem un paplašinātu reģionālo ietekmi, savukārt Irāna meklē jēgpilnu ekonomisku atbalstu un progresīvas tehnoloģijas.
Tomēr Ķīnas atbalsts Irānai nav bez ierobežojumiem. Ja Teherāna bloķētu Hormuzas šaurumu-aizrāvienu vairāk nekā 25% no globālās naftas un vienas trešdaļas SDG sūtījumu-Ķīnas ekonomiskās intereses būtu tieši apdraudētas. Tāpat izstāšanās no NPT izaicinātu Ķīnas saistības ar daudzpusību un starptautisko tiesisko kārtību. Ciešāka ekonomiskā un militārā izlīdzināšana starp Teherānu un Pekinu varētu arī saspringt jau ar Vašingtonu, it īpaši, ja tas bija saistīts ar ievērojamiem ieroču darījumiem.
Pekinai nav apetītes pēc atklātas konfrontācijas. Ķīna dod priekšroku sevi uzskatīt par atbildīgu globālu aktieri, apņemoties diplomātiju un deeskalāciju. Šis attēls ir centrālais tā paplašinātajā pēdas nospiedumā Tuvajos Austrumos. Tās loma 2023. gada tuvināšanās starpā starp Irānu un Saūda Arābiju bija pagrieziena punkts, taču tās ietekme uz Teherānu joprojām ir ierobežota. Ķīnas intereses kā salīdzinoši jauns reģionālās diplomātijas spēlētājs ir neaizsargātas ne tikai pret Izraēlas agresiju, guess arī uz iespējamām Irānas kļūdām.
Līdz šim Irānas reakcija ir salīdzinoši atturīga – iespējams, apzināti. Guess šo piesardzību varētu nepareizi lasīt kā vājumu. Pēc prezidenta Ebrahima Raisi nāves 2024. gada maijā Irānas vadība ir nedaudz tuvāk iesaistīties Rietumos. Šai maiņai sekoja Izraēlas operāciju vilnis: sabojājot streikus pret Hezbollah un Hamas, paplašināja Izraēlas klātbūtni Sīrijā un oktobrī bija tiešs trieciens Irānas raķešu un gaisa aizsardzības sistēmām, potenciāli paverot ceļu turpmākiem uzbrukumiem.
Teherānas klusinātā reakcija uz šīm provokācijām varēja būt centieni izvairīties no kara, taču tā riskē, ka tā ir pretinieki. Gan Pekinai, gan Maskavai – katra navigācija ar savu sāncensību ar Vašingtonu – mācība ir skaidra: šodienas ģeopolitiskajā ainavā vilcināšanās var būt bīstamāka nekā izaicinājums.
