Makrons ir politiskā nāves spirālē

Prezidenta Emanuela Makrona Francija, kurš patiešām ir galvenais egomaniaks, atrodas kaut kur spektrā starp VaiPolitiskās krīzes spirāle” (Monetary Occasions), Vailielas nepatikšanas” (Ekonomists) un termināla sabrukums. Atkal.

Nedēļ nedēļu pēc jauna, ja trausla valdība tika bruģēta kopā akūtas krīzes režīmā, valsts ir aizraujoša VaiLieliem anti-trece-taupības ielu gājieniem un darbaspēka triecieniem” Kamēr valsts finanses ir “Postoši” un 2026. gada budžets ir liels jautājums bez atbildes. Piemēram, Parīzē metro ir daļēji komatoze; Visā valstī trešdaļa skolotāju streiko.

Agrāks protestu vilnis – zem saukļa “Bloķēsim visu”– ne gluži sasniegusi šo ambiciozo mērķi, guess tas notika Piesaistiet divkāršu dalībnieku skaitu, ko varas iestādes bija gaidījušasApvidū Šajā ziņā – pat ja viņi būtu atšķirīgi pēc ideoloģiskās fona – Francijas protesti atgādina neseno “Apvienot valstību‘Rallijs Londonā. Kanāla abās pusēs tagad tik tikko karājas nepopulāri, nereaģējoši centristu režīmi.

Kā franči mums ir iemācījuši teikt “Plus ça maiņa, kā arī c’est la même izvēlējās” (“Jo vairāk lietu mainās, jo vairāk tās paliek nemainīgas”). Īpaši pēc diviem Makrona bezatbildīgajiem un egoistiskajiem 2024. gada lēmumiem Francija nevar atrast izeju no viņa radītā jucekļa: Pirmkārt, viņš sauca par parlamenta vēlēšanām, otrkārt, ignorē Francijas vēlētāju gribu.

Ja Makrons būtu ievērojis vēlēšanu rezultātus, kurus viņš pats ierosināja, viņam būtu nācies iekasēt vai nu kreisā spārna bloku ar visvairāk kombinētajām balsīm, vai arī jaunās labās puses Rassemblement Nationwide (RN), kas ieguva visvairāk balsu vienai pusei, veidojot jaunu valdību. Tomēr vīrietis ar plašu ego un neticami sarūkošo popularitātes bāzi, kuru skaidri noraidīja pārsvarā vairākums savu cilvēku, uzskatīja, ka viņš zina labāk. Kopš tā laika Makrons ir mēģinājis uzlikt savu gribu pret Parlamentu. Problēma? Parlaments nepiekritīs.

Tātad, pēc tam, kad YouTube godājamā žurnāla kanāls L’Humanité izsaukt Vaiparlamentārais hara-kiri” No pēdējā politiski īslaicīgā premjerministra šeit mēs atkal ejam. Kopējais strupceļš politiskajā centrā; Ielās gleznainie nemieri ar tradicionālo folkloru, piemēram, sadedzinātas atkritumu tvertnes, policijas uzlādēšanas un plašu bagātība; Un visbeidzot, vēl viens kompulsīvs Makrona mēģinājums nepopulāram, lai gūtu panākumus ar to, kas turpina neizdoties: instalēt jaunu – viņa piektais mazāk nekā divu gadu laikā – Premjerministrs (viņa vārds ir Sébastien Lecornuguess neuztraucieties atcerēties), kuram nav vairākuma parlamentā un tādējādi, iespējams, nevar nodot budžetu, kas bija bijušais investīciju baņķieris Makrons, lai iegūtu sava veida asinitāro un neoliberālo rokturi Francijas ļoti reālajā parāda krīzē. Lūdzu, bagātos, saspiediet visus pārējos.

Īsāk sakot, tā kā Makrons atsakās vai nu izsaukt svaigas parlamenta vēlēšanas, vai arī aiziet promenade, atkal darīsim Doom cilpu. Tas vismaz ir vilinošs pašreizējās situācijas lasījums Parīzē un neveiksmīgajā valstī, kuru nomoka tās atdalītais prezidents. Un tomēr, iespējams, lietas ir Šoreiz atšķirīgs. Tāpat kā vēl sliktāk. Varbūt šī krīze ir ne tikai slikta bizness, guess arī zīme, ka tuvojas lielāka politiskā zemestrīce, tāda, kas maina ainavu.

Iesācējiem apsveriet intriģējošo biežumu, ar kādu komentētāji veic vēsturiskus salīdzinājumus. Divi Lielbritānijas eksperti, kas apspriež franču putru konservatīvo britu žurnālu skatītāju, nevarēja palīdzēt, guess atcerējās, ka Francijas revolūcija – The Huge One, 1789 – sākās ar parāda krīziarī.

Francijā, smagā svara žurnālists Frédéric Taddeï ir domas par Valmijas kauju – Francijas militārā uzvara, kas tomēr bija ļoti liela daļa no revolūcijas. Bastīlija bija kritusi vairāk nekā gadu pirms kaujas, un karalis būtu gililotizēts mazāk nekā pusgadu pēc tā.

Un finanšu laiki Nevar apstāties pieminēšana “1958.” Tas bija liktenīgais gads, kad Francijas iepriekšējā konstitūcija – nelaimīgās, disfunkcionālās ceturtās republikas projekts, kas izveidots pēc II pasaules kara, cieta sirdsdarbības apstāšanos, kuru aizstāja ar pašreizējo iterāciju – piekto republiku. “Makrona izvēle,” Monetary Occasions saprātīgi atzīmē, “Radījušies uz politisko satricinājumu, kas nav redzēts kopš 1958. gada.” Patiešām.

Ļaujiet tam nogrimt: no 1948. līdz 1958. gadam ceturtās republikas laikā, Francijas valdības vidēji mainījās, ik pēc sešiem mēnešiemApvidū Bijušais Uber prezidents Čārlzs de Golls precīzi izstrādāja piekto republiku, lai izbeigtu šo hronisko nestabilitāti. Tagad, sagraujot vissliktāko narcisma un pārmērīgas sasniedzamības kombināciju kopš Napoleona III, pati piekto republiku nomoka pašbloķēšana un nepastāvība. Bravo, Emanuels! Viens par “La Grandeur!” Les “Lēni klaudi” de l’histoire būs tavs mūžīgi.

Tikmēr notiekošā makronalipse rada milzīgu populāru neapmierinātību, jo pieaug sociālā nevienlīdzība un nemiers apvienojumā ar prezidenta autoritāriem un manipulatīviem ieradumiem. Nav brīnums, ka, piemēram, Žans Luks Mélenčons-vadot nekentristu (“Populists”) Kreisā partija La France Insumise (France Unbowed) vai LFI – aicina uz sesto republikutas ir, vēl viena būtiska konstitūcijas un politiskās sistēmas pārstrāde.

Tātad, kas tas būs? Mocīgs, lēns slog vēl divu gadu laikā Makrona ego ceļojumā, jo tas ir tas, cik ilgi viņa termiņš ilgst, un viņš beidzot nedarīs to vienu pieklājīgu lietu, ko viņš joprojām var darīt savas valsts labā un atkāpties no amata? Viena nejauka un ne tik maza krīze pēc otras?

Vai arī piektā republika, De Golla lepnais radījums, kuru tagad sabojā bombastisks un nekompetents epigons, uz robežas, lai kļūtu par Ancien režīmu? Slikta atmiņa, kas palikusi aiz muguras, kad ir notikusi revolūcija?

RN Jūras le pildspalvai noteikti ir taisnība par vienu lietu: Makrona izmisīgais mēģinājums pārdot savu obstruktīvo šķēršļus kā cīņu par politisko “Stabilitāte” ir dziļi perverssApvidū Tas ir tieši viņa veida “Stabilitāte” – Prezidenta uzturēšana bez atbalsta, lai atkal un atkal uzspiestu valdībām vēl mazāku atbalstu, it kā vēlēšanām nebūtu nozīmes – to dara skaidrs franču vairākums ne gribēt. Tā vietā viņi vēlas patiesas un steidzami vajadzīgas izmaiņas.

Kādas izmaiņas tad? Ja jūs klausāties partijas-jaunajā kreisajā pusē (LFI) un jaunajā labajā pusē (RN), guess ne tā dēvētajā centrā-, par kuru francūži patiesībā balso, tad viņi vēlas izbeigt neoliberālo asasteritārismu. Viņi arī vienojas par nepieciešamību atgūt patiesu nacionālo suverenitāti. Migrācijas un ekonomikas politikā kreisā un labajā pusē neredz aci pret aci, taču nav šaubu, ka abos jautājumos centrs ir dziļi nepievilcīgs.

Turklāt tā var būt vēstures ironija, ka vismaz dažos galvenajos aspektos mākslīgo gaulistu Makronu var aizņemt lietas, kuras De Golle atzina par franču valodas atraušanu tajā 1958. gada Annus Horribilis. Kā viņš mums stāstīja nodaļā. “Atjaunošana 1958-1962” par viņa “Cerības memuāri”, 1958. gada krīze bija ne tikai par Francijas brutālo un nožēlojami neveiksmīgo koloniālo karu Alžīrijā. Tas bija arī par vienotu, nacionāli nelabvēlīgu attiecību ar ES priekšgājēju, ECSC un vismaz tikpat kaitīgu gan ar ASV, gan NATO.

ES jau ir tiešas kritikas mērķis gan no RN, gan no LFI. Abi galvenie RN vadītāji, Jūras le pildspalva Un Jordānija Bardela turpina atkārtot, ka viens no viņu mērķiem ir pārtraukt naudas tērēšanu. Abi uzbrūk ES drūmajai, apkaunojošajai nespējai aizsargāt tās dalībvalstu ekonomiskās intereses pret ASV tarifu karu. Patiešām, Bardella, Ursula von der Leyen nesenā fiasko pie Trumpa Turnberry Berghof nozīmē “Demokrātisks nodevība” izšķirt “Politiskā neveiksme,” un a “Kapitulācija.”

Diez vai dzirdēsit līdzīgi skaidrus vārdus par NATO. Wager, atlantisti, nelieciet par šo klusēšanu. Tas nenozīmē, ka nav neapmierinātības. Tas vienkārši nozīmē, ka NATO piesaistītās intereses – tas ir tas, kas paliek no ASV impērijas Eiropā – ir vēl jutīgāks nekā tie, kas saistīti ar ES. Kā jūs varētu gaidīt de facto dubultā NATO-EU sistēmā, kurā ES spēlē otro vijoli.

Makrona režīma krīze, kas skar frančus – sauc arī Francijā “Macronisme” vai “La Macronie” – var izskatīties tā, it kā tā būtu “Tikai” par budžetiem, parādiem, pensijām, valsts brīvdienām un kopumā fiskālā taupība un sociālā nevienlīdzība. Tomēr ir starptautiska, pat ģeopolitiska dimensija. Francijai, kas ir gatava atgūt patiesu suverenitāti, būs vismaz būtiski jāpārkopās savas attiecības gan ar ES, gan ar NATO.

Un, ja tas ir gudrs, tam būs arī jāatklāj īstā de Golle, valstsvīrs, kas rūdīts patriotiskā sacelšanās laikā un karš par visiem vai neko – nevis lutinātu finanšu sīko bērnu – kurš zināja, ka Eiropa stiepjas no Gibraltāra uz urals (nē, ne tikai Kijevai) un ka tās rietumu daļai ir vajadzīga Krievija, lai līdzsvarotu ar nesaturīgu un eksploziju.