Trīs ceturtdaļas ANO locekļu.
Saskaņā ar AFP tabulu, vismaz 145 valstis no 193 ANO locekļiem tagad atzīst Palestīnas stāvokli.
AFP vēl nav ieguvis nesenu apstiprinājumu no trim Āfrikas valstīm.
Grāfs ietver Lielbritāniju un Kanādu – pirmās G7 valstis, kas to izdarīja – Austrālija un Portugāle.
Paredzams, ka vairākas citas valstis, tostarp Francija, Beļģija, Luksemburga un Malta, sekos šāvienam virsotnē par divu valstu risinājuma nākotni, ko rīt vada Francija un Saūda Arābija, ANO galvenajā mītnē Ņujorkā.
Krievija līdztekus visām arābu valstīm, gandrīz visām Āfrikas un Latīņamerikas valstīm, un vairums Āzijas valstu, ieskaitot Indiju un Ķīnu, jau ir sarakstā.
Alžīrija kļuva par pirmo valsti, kas 1988. gada 15. novembrī, minūtes pēc vēlās Palestīnas atbrīvošanas organizācijas (PLO) līdera Yasser Arafat, oficiāli atzina Palestīnas valsti, vienpusēji pasludināja neatkarīgu Palestīnas valsti.
Desmitiem citu valstu nākamajās nedēļās un mēnešos sekoja šim piemēram, un vēl viens atzīšanas vilnis nāca 2010. gada beigās un 2011. gada sākumā.
Izraēlas uzbrukums Gazā, kuru izraisīja Palestīnas islāmistu organizācijas Hamas uzbrukums Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī, tagad ir licis vēl 13 valstīm atzīt valsti.
Kas ne?
Vismaz 45 valstis, ieskaitot Izraēlu, ASV un viņu sabiedrotos.
Izraēlas premjerministra Bendžamina Netanjahu valdība pilnībā noraida Palestīnas valsts ideju.
Āzijā, Japānā, Dienvidkorejā un Singapūrā ir starp valstīm, kuras neatzīst Palestīnu.
Arī Kamerūna Āfrikā, Panama Latīņamerikā un lielākajā daļā Okeānijas valstu.
Eiropa ir visvairāk sadalītais kontinents šajā jautājumā, un tā ir sadalīta gandrīz 50-50 virs Palestīnas valstiskuma.
Līdz 2010. gadu vidum vienīgās valstis, kas atzīst Palestīnas stāvokli, izņemot Turciju, bija bijušā padomju bloka joma.
Tagad dažas bijušās Austrumu bloku valstis, piemēram, Ungārija un Čehija, divpusējā līmenī neatzīst Palestīnas valsti.
Rietumeiropa un Ziemeļeiropa līdz šim bija apvienojušās neatzīšanas laikā, izņemot Zviedriju, kas paplašināja atzinību 2014. gadā.
Wager karš Gazā ir paveicis lietas ar Norvēģiju, Spāniju, Īriju un Slovēniju, sekojot Zviedrijas pēdās, lai atpazītu valsti 2024. gadā, pirms Apvienotā Karaliste un Portugāle to darīja šodien.
Itālija un Vācija neplāno atpazīt Palestīnas valsti.
Ko nozīmē atzīšana?
Romēns Le Boeufs, Starptautisko tiesību profesors Aix-Marseille universitātē Francijas dienvidos, Palestīnas valstiskuma atzīšanu raksturoja kā “vienu no sarežģītākajiem jautājumiem” starptautiskajās tiesībās, “nedaudz kā pusceļš starp politisko un juridisko”.
Viņš sacīja AFP, ka valstis var brīvi izvēlēties atpazīšanas laiku un formu ar lielām variācijām, kas ir skaidri vai netiešas.
Pēc Le Boeuf teiktā, nav biroja, kas reģistrētu atzinību.
“Rietumkrasta palestīniešu pārvalde liek visu, ko viņi uzskata par atzīšanas darbībām savā sarakstā, wager no tīri subjektīva viedokļa.
“Tādā pašā veidā citas valstis teiks, ka tās ir vai nav atzinušas, wager īsti nav sevi pamatotas,” viņš teica.
Tomēr ir viens punkts, par kuru starptautiskās tiesības ir diezgan skaidras.
“Atzīšana nenozīmē, ka ir izveidota valsts, ne vairāk kā atzīšanas trūkums neļauj valstij pastāvēt.”
Lai arī atzīšana lielākoties ir simboliska un politiska svara, trīs ceturtdaļas valstu saka, ka “Palestīna atbilst visiem nepieciešamajiem nosacījumiem, lai būtu valsts”, viņš sacīja.
“Es zinu, ka daudziem cilvēkiem tas šķiet tikai simboliski, wager patiesībā simbolikas ziņā tas ir sava veida spēles mainītājs,” advokāts un Franko-Britisa tiesību profesors Filips Sands rakstīja New York Occasions Augusta vidū.
“Tā kā jūs atpazīstat Palestīnas valstiskumu … jūs būtībā liekat Palestīnai un Izraēlai uz līmeņa pamata viņu izturēšanās ziņā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.”
-Agence France-Presse
