Daži dabas aizsardzības speciālisti apgalvo, ka ir nobažījušies, ka ilgstošais sausums Jaunskotijā var radīt ilgtermiņa kaitējumu lašu krājumiem.
Atlantijas laši katru rudeni atgriežas no okeāna barošanās vietām upēs, kurās tie ir dzimuši, meklējot ideālu nārsta vietu. Wager ar nārsta sezona oktobrī un novembrī, apmritiski zems ūdens līmenis ir apdraudot šo svarīgo posmu viņu dzīves ciklā.
“Esmu diezgan noraizējies par to, kā šī lašu paaudze izdzīvos,” saka Eimija Vestona, Jaunskotijas lašu asociācijas rīkotājdirektore.
Lašu mātītes dēj un inkubē olas ligzdā vai grants gultnē, ko sauc par sarkano. Vestons sacīja, ka zivis ir izvēlīgas vietās, kur tās izvēlas būvēt ligzdu, un tām ir nepieciešama labvēlīga ūdens temperatūra un ūdens plūsma, kas ir divi faktori, kurus ietekmējuši sausuma apstākļi.
Laši dod priekšroku aukstam, ar skābekli bagātam ūdenim, un, jo siltāks ūdens kļūst, jo mazāk skābekļa tajā ir. Zems ūdens līmenis nozīmē arī zivju dzīvotnes samazināšanos un apgrūtina to kustību, padarot tās neaizsargātākas pret plēsējiem.
Lai gan nesenie nokrišņi ir palīdzējuši papildināt dažus galvenos ūdensšķirtnes, kur laši nārsto, Vestons baidās, ka, ja sausums turpināsies, tas var radīt citas problēmas ziemā.
“Kad mums ir sekli apstākļi un ja mums ir auksta ziema, upē veidojas ledus. Un, ja tas ir pārāk sekls, tas veidosies un sasals līdz upju dibenam,” viņa teica. “Tas pēc tam sadala granti, un jūs varat riskēt zaudēt šos sarkanos punktus.”
Zivis provincē jau bija pieaugoša stresa dēļ zems ūdens līmenis un dramatisks ūdens temperatūras pieaugums. Sentmarijas upē, vienā no Jaunskotijas lielākajām un nozīmīgākajām lašu upēm, sausuma sekas ir bijušas īpaši smagas.
“Padeves strauti, kas neļauj galvenajam zaram plūst, pilnībā izžuva. Pazuduši, tajos nekā nav,” sacīja Skots Bīvers, Sv. Marijas upes asociācijas prezidents.
Viņš teica, ka plūsmas trūkuma dēļ mazās foreles un laša paprikas ir iesprostoti siltā ūdens baseinos, padarot tos vieglāks upuris dabiskajiem plēsējiem. Zems ūdens līmenis var arī kavēt pieaugušo lašu migrācijas centienus un pakļaut tos plēsoņām.
Bebrs sacīja, ka vienā brīdī sausuma laikā baidījies, ka “mēs varētu pilnībā zaudēt 2025. gada nārsta sezonu”.
Taču viņš sacīja, ka oktobra beigu lietus, iespējams, ir nodrošinājušas zivju atpūtu un piedāvājis cerību cilvēkiem, kas strādā, lai nodrošinātu sugas izdzīvošanu.
Tomēr gan Bīvers, gan Vestons teica, ka ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi dabisko buferu, piemēram, piekrastes mežu, atjaunošanai, lai nodrošinātu ēnu, lai palīdzētu uzturēt upes vēsas.
Tā kā klimata pārmaiņu dēļ ekstremāli laikapstākļi kļūst arvien izplatītāki, Vestons sacīja, ir svarīgi, lai kopienas censtos rūpēties par zivju dzīvotni.
“Mūsu ziņā ir padarīt mūsu upes pēc iespējas noturīgākas pret klimatu,” viņa teica. “Mēs varam daudz darīt, lai uzlabotu situāciju un padarītu biotopu izturīgāku zivīm un arī cilvēkiem.”
VAIRĀK TOP STĀSTU
