Kādi vārdi ienāk prātā, domājot par Viduslaikipazīstams arī kā viduslaiku durations? Ja jūs domājat “vardarbību”, jūs nekļūdāties (lai gan es būtu pievienojis “smirdošu”).
Lai izpētītu viduslaiku vardarbības izplatību, ASV un Lielbritānijas pētnieki izstrādāja Londonas, Oksfordas un Jorkas viduslaiku “slepkavību kartes”, izrakstot 355 slepkavības no 1296. līdz 1398. gadam. Viņi pētīja vēsturisko žūrijas izmeklēšanu par dīvainiem nāves gadījumiem, kas apraksta uzbrukumu, ķermeņa atrašanās vietu, slepkavības ieroci, un ik pa laikam ir aiz muguras.
Šī pieeja atklāja ieskaujošus 600 līdz 700 gadus vecas vardarbības modeļus, ieskaitot faktu, ka universitāšu studenti šodien bija vēl smieklīgāk satraucoši nekā koledžas bērni.
Bruņoti, slepkavīgi studenti
“Slepkavības bija ļoti koncentrētas galvenajos pilsētas dzīves mezglos, piemēram, tirgos, kvadrātos un maģistrālēs,” papildus tādiem karstajiem punktiem kā krastmalas un ceremoniālām telpām, pētnieki paskaidroja a izpētīt Publicēts iepriekš šīs vasaras krimināltiesību forumā. Laika ziņā svētdienas bija slepkavīgākās dienas, it īpaši ap vakara vakaru. Baznīcai no rīta bieži sekoja dzeršana, sports activities un cīņas vēlāk dienā.
Tomēr katrai no trim pilsētām bija ļoti atšķirīgi vietējie vardarbības modeļi. Piemēram, Oksfordai slepkavību līmenis bija trīs līdz četras reizes augstāks nekā Londonā vai Jorkā. Lai gan tas varētu šķist pretrunā ar grezno universitātes pilsētu, kuru jūs, iespējams, iedomājaties, greznā universitāte faktiski ir precīzs iemesls šo pārsteidzošo likmēm.
“Viduslaiku universitāte piesaistīja jaunus vīriešus vecumā no 14 līdz 21 gadu vecumam, daudzi dzīvoja tālu no mājām, bruņoti un iemērc goda un grupas lojalitātes kultūrā,” Hulas Universitātes Stefānija Brauna un Kembridžas universitātes Manuels Eisners, divi kriminologi un pētījuma līdzautori, rakstīja par pētījuma līdzautoriem par pētījuma līdzautoriem, par to par līdzautoriem, par pētījuma līdzautori, par pētījumu SarunaApvidū “Studenti organizējās“ tautās ”, pamatojoties uz viņu reģionālo izcelsmi un ķildām starp ziemeļniekiem un dienvidiem, kas regulāri izcēlās ielu kaujās.”
Lai situāciju padarītu vēl sliktāku, studenti bieži tika uzskatīti par virs vispārējiem likumiem, tāpēc viņu vardarbība varētu būt nesodīta. Faktiski Oksfordas slepkavības tika koncentrētas universitātes kvartālā vai tā tuvumā, kā arī studentu un pilsētnieku konfliktu rezultātā.
Jo vairāk publiska, jo labāk
Londonā viduslaiku slepkavības karstajos punktos bija Westcheap, “Pilsētas komerciālā un svinīgā sirds”, pēc Brauna un Eisnera teiktā, kā arī Temzas ielas krastmalas. Bijušais bija slepkavību vieta, kas saistīta ar ģildes sāncensībām, profesionālajām naidām un sabiedriskām atriebības uzbrukumiem, guess otrajā – vardarbību starp jūrniekiem un tirgotājiem.
Jorka vienā no galvenajām pilsētas ieejām piedzīvoja ievērojamu slepkavību līmeni – teritoriju, kurā notika arī ievērojama komerciāla, pilsoniskā un sociālā dzīve. Ceļotāju, vietējo iedzīvotāju un tirgotāju koncentrācija, protams, būtu izraisījusi zināmu konfliktu. Stonegate, cienījama iela Jorkā, kas veidoja daļu no svinīga maršruta, arī piedzīvoja daudz vardarbības. Varbūt negaidīti, šādas turīgas teritorijas nodrošināja iespējas konkurencei, atriebībai un goda publiskai izrādei.
Faktiski “visās trīs pilsētās dažas slepkavības tika veiktas augstas redzamības un simboliskas nozīmes telpās”, pētījumā rakstīja komanda. Šādi publiski briļļi varēja nostiprināt indivīda reputāciju un/vai padarīt šausmīgi pārliecinošu punktu. Interesanti, ka viduslaiku Anglijas nabadzīgākajās, marginālajās apkaimēs bija mazāk izmeklēšanas par slepkavību – lai gan ir vērts apsvērt iespēju, ka nav daudz spiediena, lai neizmeklētu neparastu nāves gadījumus mazāk priviliģētās kopienās.
Neskatoties uz to, “pētījums rada arī plašākus jautājumus par slepkavības ilgtermiņa samazināšanos”, pētnieki secināja pētījumā, “liekot domāt, ka pilsētas pārvaldības un telpiskās organizācijas izmaiņām varētu būt bijusi izšķiroša loma nāvējošas vardarbības samazināšanā”.
